Domās jau sāku apsveikt sevi, kad atcerējos. Bet mana autobiogrāfija?! Atcerējos, ka tā ir palikusi tikko iesākta. Uzmetu skatu pulkstenim – jau pusē desmit! Piesēdos pie sava datora un desmit minūšu laikā uzrakstīju visu vajadzīgo – jāatzīstas gan, ka īpaši nepiedomāju ne pie stila ne gramatikas – šīs lietas nekad nebija bijušas manas stiprās puses, bet “autobiogrāfijā” viss noteikti bija zem katras kritikas. Pēc tam atkal piesēdos pie savādās ierīces – domās to arī nebiju pametis.
Kā gan lai noformulē jautājumu “Vai tu varētu ar zinātkārajiem Zemes izgudrotājiem dalīties kādā tavas planētas atklājumā?” Biju aizmirsis dīvaino planētas nosaukumā, bet, šķiet, ka kaste jautājumu saprata – ekrānā parādījās jauns vārds. “Jā.” Tad uzraksts nodzisa un parādījās jauns: “Ko tieši jūs vēlētos uzzināt?” Jā, patiesi, ko īsti? Ko gan viņi zina? No atmiņas bija izkritis viss, ko iepriekš biju izlēmis jautāt, un vienīgais, ko tajā spēju sagrābstīt bija teleportācija. Jā! – tas būs īstais! “Kā lai uzkonstruē teleportācijas aparātu?” Atradis papīru un zīmuli, gaidīju atbildi.
Nākamajā brīdī gandrīz vai nožēloju, ka biju to pajautājis. Vispirms parādījās jautājums: “Gatavs?” Pēc manas apstiprinošās atbildes ekrānā cits citu nomainīja dažādi rasējumi, aprēķini, apraksti, formulas... Nesaprazdams ne sākuma ne gala tikai drudžaini visu pierakstīju, tajā pašā laikā lūdzot Dievu, kaut tikai neielaistu kādu kļūdu, kā rezultātā visas pūles būtu bijušas veltas. Nezinu cik lapas pierakstīju – nebija laika tās skaitīt. Kad beidzot ekrāns nodzisa un uz tā parādījās uzraksts: “Kārtībā!”, sabruku.
Tiesa, es nedrīkstēju ilgi atļauties tādā stāvoklī gulēt – pulkstenis jau rādīja pusē vienpadsmit – tātad bija pēdējais brīdis sākt kustēties.
Steidzīgi sakārtoju visas uz rakstāmgalda gulošās lapas un autobiogrāfiju vienā kaudzītē un uzrāvu mugurā mētelī. Ceļš līdz IKD bija gana tāls un nokavēt es vēlējos mazāk par visu.
Par laimi (un man par lielu izbrīnu) ceļā negadījās nekādas ķibeles – nokļuvu galapunktā laikā un pat ar piecu minūšu rezervi. Ieejot IKD telpās man atkal uznāca smieklu lēkme – krēslos sēdēja vēl deviņi cilvēki – gandrīz visi no bailēm sarāvušies čokurā. Mēģināju uzsākt sarunu ar vienu – velti. Viss, ko spēju no viņa izdabūt, bija vārds, kurš tika izrunāts veselu minūti: “N-n-n-nez-z-z-z-zin-n-n-nu!” Tiesa, par godu tur sēdošajiem, jāatzīst, ka ne visi bija nobijuši – vienā malā sēdēja varen kareivīga paskata sieviete vecumā tā ap piecdesmit ar palielu koka krustu ap kaklu, kas tajā brīdī centās kaut ko ieskaidrot viņai līdzās sēdošajam jauneklim.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
