close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Edvards atvēra acis un pasmaidīja. Bija sākusies jauna diena un viņu gaidīja darbs. Varbūt ne no tiem prestižākajiem un skaistākajiem, bet viņam tas patika. Un Edvardam šķita, ka tas arī ir pats galvenais. Draugiem viņš parasti mēdza stāstīt gari un plaši par visām sava darba niansēm, līdz tie muka projām, taču tas viņu neuztrauca. Edvards izskats arī bija tāds, kādu mēdzam iztēloties šī amata veicējiem – ar grumbu un krunku izrobotu seju. Varbūt viņam pašam arī tā nešķita pārlieku pievilcīga, taču tāda laikam bija bijusi Radītāja griba – un tai neko nevar padarīt. Pasmaidījis, Edvards piecēlā un devās uz zooloģisko dārzu, kur strādāja par uzraugu.

Zooloģiskajā dārzā savu vietu bija atraduši dažādu senos laikos dzīvojošu radījumi roboveidoli, kas uzvedās tik dabiski, ka tikai speciālisti varētu tos atšķirt no dzīviem radījumiem – ja vien tādi nebūtu atrodami un arī nevarēja būt atrodami – pat zāle taču bija pazudusi no Zemes virsas jau pirms 60 gadiem kā nevajadzīga seno laiku palieka.

Tā kā zooloģiskajā dārzā ļoti reti kāds iegriezās – ja vien Radītājs neradīja kādu jaunu sabiedrības locekli, kam steigšus vajadzēja uzņemt zināšanas – tad Edvardam atlika ļoti daudz laika sarunām ar seno laiku lieciniekiem. Viņš saprata, ka saprāta ziņā tie ir vēl zemākā līmenī nekā reiz dzīvojošie laternas stabi (par kuru stulbumu viņš bija dzirdējis bezgala daudz anekdotes), tomēr viņam sagādāja prieku kaut vai skatīties uz, piemēram, suņa roboveidolu, un runāt par sen aizgājušajiem laikiem. Un tad roboveidols māja ar savu asti itin kā viņu saprastu un visādā ziņā atbalstītu – tas Edvardam vienmēra deva spēkus tālākajai dzīvei.

Bet šodien viņam nebija laika runāt ar roboveidoliem - vajadzēja runāt par tiem, jo bija saradušies vairāk par simts apmeklētājiem, kas pie tam visi kā viens bija neparasti uzmanīgi klausītāji. Tas Edvardam lika pacelties vēl nebijušos daiļrunības augstumos un, viņš pirmo reizi juta, ka viņa darbam arī ir jēga, ka viņš dara ko labu visiem Zemes iemītniekiem. Bija tikai pāris lietas, kas sēja Edvardā bažas. Pirmkārt, likās ļoti neparasti, ka piepeši visi devās uz zooloģisko dārzu, jo iepriekš uz turieni gāja tikai tie, kam šis apmeklējums ietilpa apmācības programmā – un tie paši centās visādi izvairīties. Otrkārt, dīvainā kārtā izskatījās, ka apmeklētāji bija vairāk ieinteresēti Edvarda vērošanā, nevis roboveidolos. Bet, tā kā viņam tas patika, viņš tikai pasmaidīja un turpināja runāt.

Dodoties mājup Edvards izdomāja, ka nav par to vērts uztraukties – laikam ir nodibināts kāds jauns uzņēmums – muzejs vai kaut kas tamlīdzīgs – kur ir nepieciešams, lai visi darbinieki zinātu par senajiem dzīvniekiem. Tā kā viņš avīzes nemēdza lasīt, tad arī to nezināja, bet iemsls izklausījās gana ticams – un Edvards tonakt varēja mierīgi gulēt.

Edvardam par lielu pārsteigumu gan nākamajā, gan aiznākamajā dienā zooloģiskajā dārzā bija tikpat daudz apmeklētāji, ja ne vēl vairāk – un viņi visi cītīgi blenza Edvardā – daži pat bija atnākuši otro un trešo reizi – un tie klausījās vēl uzmanīgāk par pārējiem. Tagad jau arī Edvarda prātā bažas pārmāca prieku. Kaut kas nebija kā nākas – viņš to juta!

Pēs nedēļas pie Edvarda mājas durvīm atskanēja klauvējieni, kas bija visai neparasta parādība viņa dzīvē. Atvēris durvis, viņš no pārsteiguma palika stāvam ar pavērtu muti. Tur stāvēja visai paguruša izskata žurnālists, kas gribēja iegūt materiālu rakstam – par viņu, nevis zooloģisko dārzu! Atbildējis uz vairākiem muļķīgiem jautājumiem, Edvards viņus abus laipni izvadīja ārā, apsēdās uz dīvāna un iegrima pārdomās. Kāpēc, pie velna, piepeši bija uzradusies tāda interese par viņu – par viņu, kurš visu savu dzīvi bija centies nodzīvot klusi un mierīgi.

Diemžēl Edvardam nebija lemts ilgi grimt savās pārdomās, jo pie mājas atskanēja bļaustīšanās, kas beidzās ar dauzīšanu pie durvīm. Sākumā Edvardam izlikās, ka satrakojies lācis grib ielauzties viņa miteklī, taču tad viņš atvēra durvis, jo atcerējās, ka lāci jau sen kā nav sastopami – vismaz ne tādi ar miesu un asinīm. Un aiz durvīm stāvēja vesels bars žurnālistu, fotogrāfu, operatoru radījumu. Ieraudzījuši Edvardu, viņi vienbalsīgi izdeva skalpu ieguvuša indiāņa cienīgu saucienu un klupa iekšā, bāžot savu amata rīkus gandrīz vai Edvardam degunā. “Ko jūs ēdat brokastīs?”, “Ko jūs ēdat pusdienās?”, “Ko jūs ēdat launagā?”, “Ko jūs ēdat vakariņās?”, “Ko jūs ēdat naktīs?”, “Kādas krāsas zeķes jūs valkājat?”. Šādu un līdzīgu jautājumu gūzma vēlās pāri Edvardam tā, ka viņš pie labākās gribas nespētu tos visu saprast, kur nu vēl atbildēt uz tiem visiem. Tad priekšā izlauzās kāds solīda paskata žurnālists un jautāja: “Kā jūs jūtaties būdams vienīgais palikušais cilvēks uz Zemes?”

Nu Edvards visu saprata. Viņš izdzina visus žurnālistus ārā un atkrita uz dīvāna, aizsedzis grumbaino seju ar rokām. Vai tas varēja būt? Viņi visi ir roboti, bet viņš – pēdējais cilvēks uz Zemes? Nē, tas tā nevarēja – tas tā nedrīkstēja būt! Izmisumā Edvards saķēra savu roku un no visa spēka to parāva. Tad istabi pārņēma smieklu vētra. “Paldies tev, Radītāj!” Edvards smejoties kliedza. Roka bija nonākusi nost – tātad tomēr arī viņš bija tāds pats robots kā visi pārējie.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form