Virs galvas karājās Iljiča spuldzīte. Griestus veidoja nokvēpušas finiera plāksnes. Sienas rotāja vietām atlupušas pirmsbrežņeva laiku tapetes ar idiotiskiem zīmējumiem. Blakus kaut kas sakustējās. Pēc ilgas, ilgas saņemšanās es pagriezu galvu (nu iesāpējās arī spranda) un paskatījos uz savu vakardienas liktenīgo vīrieti. Tā ap 40. Matu mežs, protams, tāds, kā tajos laikos, kad viņš bija jauns, bet es maziņa. Ūsas. Bārdas rugāji (tagad skaidrs, kāpēc sūrst vaigi), maisiņi zem acīm, dvinga no puspavērtās mutes. Spalvains kā orangutans. Rokas kā lāpstas. Spriežot pēc plaukstām, laikam bieži mēdz grabināties ap kaut kādu tehnisku. Pārējo ķermeni sedza sega. Tieši tāda, kādas palikušas atmiņā no tālsatiksmes vilcieniem un tūristu bāzēm kaut kur starp Depili un Vladivostoku.
Vareni. Te tev nu bija brauciens uz laukiem pie māsīcas, kurai vidusskolas izlaidums. Vai šis te būtu kāds viņas klasesbiedrs – otrgadnieks? Drīzāk jau kāda skolasbiedra tēvs. Gredzens pirkstā arī vilka uz šīs versijas pusi. Tātad normāls lauku darba rūķis, ģimenes galva un apgādnieks, kurš izvadījis lielajā dzīvē savu atvasi un ļāvis sevi pavest bezkaunīgai pilsētas skuķei…Kura sadzērusies liķiera-degvīna izstrādājumus un gatava uz visādām nešpetnībām.
Sapņu vīrietis sakustējās vēlreiz un pavēra sarkanas ačteles. Kādu brīdi skatiens nefokusējās, bet tad viņš pamanīja mani un atrieza zobus platā, muļķīgā smaidā. Divu zobu trūka. Labi, ka vismaz ne pašu priekšējo.
- Vo, paguļaļi, sirsniņ… - Labrīt!
Neko citu jau laikam šādā brīdī teikt nebūtu jēgas. Drudžaini centos atcerēties, kā īsti sauc šo vietējo siržu lauzēju. Neizdevās. Atmiņā varēja sagrābstīt tikai dejas skolas zālē, pastaigu siltajā jūnija naktī, pudelēm nokrautos svinību galdus skolā un cigarešu dūmu mākoņus ciema vienīgās diennakts dzertuves gaisā. Plus vēl kaut kādu stulbu muldēšanu gan viņa, gan manā izpildījumā. Lielo ozolu parkā un viņa lielās rokas, kas murca uz augšu manu jau tā īso kleitu.
- Paklau, tev baigi smukie cicīši!
Kompliments nopietns. Protams, tikai tagad es aptvēru, ka guļu gultā pilnīgi kaila. Mana sega mētājās uz grīdas blakus kleitai un manai smalkajai apakšveļai. Kurpes nekur neredzēja. Toties kaktā bija redzama somiņa. Labi, ka tā. Ka ap kaklu nav ķēdītes, es tobrīd nepiefiksēju. Tā gadās.
Viņa lūpas pieskārās manas auss ļipiņai. Parāvos sānis un ieraudzīju varenu plankumu uz palaga starp mums. Pareizāk, veselu plankumu kaskādi.
- Vo, kādu karti uzzīmējām! Viņa balss pauda patiesu prieku un apmierinājumu. Mani sāka mākt nelāgas priekšnojautas. Mēģināju neuzkrītoši palūkoties zem gultas. Nekā.
- Kurpes tu vakar iesviedi upē! No vecā dzirnavu dambja.
Protams, manas Betty Bercly tupelītes, ak jā…Bet ne jau to trūkums uz grīdas mani mulsināja. Trūka absolūti nepieciešamās dullo nakšu piedevas – izlietoto prezervatīvu…Mierināt sevi ar domu, ka mans bruņinieks tos jau savācis un kanalizējis, laikam būtu muļķīgi. Tātad…
Šajā mirklī atvērās istabas durvis. Tajās parādījās nenosakāma vecuma resna sieviete ar puķainu lakatu ap pleciem un ilgstošu ciešanu pēdām sejā.
- Andrjuša, zavtrak. Nāc brokastīs.
Sievietes brūno acu skatiens šaudījās no manis uz man blakus guļošo tēvaini un atpakaļ. Atcerējos, ka esmu taču pilnīgi kaila. Par vēlu. Durvis aizcirtās. Ar blīkški, kas neko labu nesolīja.
- Mutere ēst sauc. Laikam jau vēls. Tu arī gribi? - No kurienes viņa? - Kā, no kurienes? - Tu esi Andrjuša, Andrejs vai Andris? - A kāda starpība? Un tēvainis iesmējās tā it kā būtu izstāstījis labu anekdoti. - A mutere no Ukrainas. Baķka mans Karpatos dienēja, vot arī atveda no turienes. Ēst nāksi? - Nē.
Andris/Andrejs/Andrjuša izlīda no gultas, iekāpa nez no kurienes izmakšķerētās treniņbiksēs un paziņoja, ka iešot ēst.
- Klau, kur tev te ir tualete? - Pagalmā. - Ko? - Pagalmā, teicu, aiz mājas pie ceriņiem, vot tur. Un viņš pamāja ar roku un pazuda aiz durvīm.
Sievietes brūno acu skatiens šaudījās no manis uz man blakus guļošo tēvaini un atpakaļ. Atcerējos, ka esmu taču pilnīgi kaila. Par vēlu. Durvis aizcirtās. Ar blīkški, kas neko labu nesolīja.
- Mutere ēst sauc. Laikam jau vēls. Tu arī gribi? - No kurienes viņa? - Kā, no kurienes? - Tu esi Andrjuša, Andrejs vai Andris? - A kāda starpība? Un tēvainis iesmējās tā it kā būtu izstāstījis labu anekdoti. - A mutere no Ukrainas. Baķka mans Karpatos dienēja, vot arī atveda no turienes. Ēst nāksi? - Nē.
Andris/Andrejs/Andrjuša izlīda no gultas, iekāpa nez no kurienes izmakšķerētās treniņbiksēs un paziņoja, ka iešot ēst.
- Klau, kur tev te ir tualete? - Pagalmā. - Ko? - Pagalmā, teicu, aiz mājas pie ceriņiem, vot tur. Un viņš pamāja ar roku un pazuda aiz durvīm.
- Alu gribi? - Nē. Labāk aizved mani uz centru. - Nav soļarkas. - Ko? - Nav soļarkas, ko traktorā liet. - Kāpēc nav? - Nu tā, bračka vakar visu izbraukājis. Trīs reizes uz točku un atpakaļ. A točka ta pagasta otrā galā. Vot i nav. - Mēs vakar ar traktoru te atbraucām? - Nē, jau ar moci taču. Tu, ko neatceries? - Un mocis? - Puika no rīta aizlaida uz Rīgu. Pie mātes. - Kāds puika? - Nu mans taču. - Ak sieva tev Rīgā… - Ne jau sieva. Bijusī sieva. Puika man no pirmās laulības. No otrās – divas meitas. Tas tika paziņots ar patiesu lepnumu. Sapratu, ka man šajā burvīgajā peizāžā vietu neatrast. Tomēr pavaicāju: - Kur tad otrā sieva? - Slimnīcā. - Kāpēc? - A tas viņai reizi gadā… - Kas? - Kas?Kas? Tev arī viss jāzina! No tabletēm baidās resna palikt, tāpēc labāk brauc reizi gadā tīrīties. Tā, vot. Tu arī tā dari?
Atcerējos, ka man taču vajadzēja uz tualeti. Attiecīgā konstrukcija tiešām bija noslēpta pagalmā starp ceriņu krūmiem. Bet smaka no tās nāca jau pa gabalu un es sapratu, ka labāk čurāt aiz krūmiem svaigā gaisā. Tā bija kļūda. Brīdī, kad kleita jau bija savilkta uz augšu, bet biksītes uz leju, manā priekšā atkal iznira sieviete ar sāpju pilno seju. Rokās viņai bija veļas bļoda un es ar novēlošanos sapratu, ka esmu tieši uz taciņas, kas ved no mājas uz upi vai dīķi. Kaut ko murminādama par Jēzus Mariju, Karpatu kalnu meita man aizslāja garām, gandrīz uzkāpdama uz kājas.
Atgriezos mājā un prasīju trīs bērnu tēvam, kā viņš plāno mani nogādāt tur, no kurienes uz šejieni atveda – ciema centrā. Atbilde bija vienkārša un eleganta – ej kājām. Neesot jau tālu. Divi kilometri. Pa ceļu uz to pusi. Vai arī lai gaidot vakaru – tad atbraukšot kaut kāds Koļa un aizraušot. Bet vispār es varot palikt arī līdz rītam.
Nosoļot basām kājām pa grantētu lauku lielceļu pusdienas saulē – tas nebija viegls uzdevums paģiru mocītai pilsētniecei. Cilpoju, pie sevis lamādama visu pasauli. Ko lai dara, morning side of love nav gluži tas pats kas dark side of the moon. Un tad vēl tā Vatikāna rulete – cerēt, ka nebūs trāpīts tajā dienā, kad nu ne par ko nedrīkst…
Protams, izrādījās, ka autobuss ir nokavēts (aizgājis pirms desmit minūtēm) un nākamais uz Rīgu iet pēc trim stundām. Kamēr apmulsusi mīņājos pieturā, piebrauca noplucis BMW, no kura izbāza galvu kāds tips nosmulētā krekliņā ar uzrakstu FUTBOLS, bet toties ar ķēdi ap kaklu un solīja pavizināt. Nē, paldies. Gan jau būs labi. Kaut sajūta tikpat stulba, kā toreiz, kad parkoju pie RIMI savu tikko nopirkto sarkano Bavārijas autobūves šedevru. Toreiz netālu stāvēja divi tādi bez ķēdēm, bet tīros krekliņos. Viens skaļi pavēstīja, ka man esot foršs auto un prasīja vai pavizināšu. Gandrīz jau gribēju teikt, ka varētu padomāt, kad otrs pamācoši pavēstot, ka nav ko apgrūtināt meiteni. Un piebilda, ka sarkans BMW jau krūtis lielākas nepadarot.
Kioskā nopirku telekarti un no automāta mēģināju sazvanīt māsīcu. Mobilais izslēgts, mājas telefonu neviens necēla. Muļķīgi. Vismaz pa abām filmu būtu vieglāk salīmēt. Nācās vien vilkties uz vienu no ciema kafejnīcām, kur izdevās nedaudz ieēst un novilkt lielāko daļu laika līdz autobusam. Kad soļoju atpakaļ uz autobusa pieturu, pēkšņi pie viena no veikaliem ieraudzīju dzīves nomocīto sievieti puķainajā lakatā. Viņa kaut ko stāstīja tādai pašai sev līdzīgai pensijas vecuma būtnei ar lielu tirgus somu rokās. Nez vai arī kājām atcilpojusi vai tomēr solāreļļa atradusies, nodomāju pie sevis. Nākamajā mirklī viņa pagriezās un paskatījās uz mani. Brīdi atkal blenzām viena uz otru tik pat stulbi, kā no rīta uz taciņas. Tad saņēmos un aizsoļoju viņai garām. Viņa pieliecās tuvāk savai sarunu biedrenei un kaut uztraukti sāka čukstēt. Man likās, ka cita starpā dzirdu:
- Un kaunums šai noskūts pa pliko! Kā tādai ielenei…
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
