Penelope: Pieredze

Ko lai dara – ne jau katru gadu iegādājamies mājas blakus ūdeņiem, viņa nodomāja. Vajadzēja taču kaut kā nosvinēt. Kaut arī māja neremontēta un pirkta kredītā. Tā nu sapulcējās dārgie draugi un lētās draudzenes, sastiepa dzeramos un dažādas saimniecībā noderīgas dāvanas. Kā piemēram fajansa cūciņu, kurai pakaļā var iebāzt klozeta birsti vai videokaseti ar uzlīmi ''Šreks –3''. Visi kārtīgi piedzērās, piecūkoja jau tā netīro māju un gudri izmuldējās. Kāds atstāstīja piedzīvojumus ''Jumpravas'' 20 gadu jubilejas koncertā un sprieda, ka dziema ''Zem diviem karogiem'' nebūt nav zaudējusi savu aktualitāti. Vēl kāds citēja Majakovski. Vienam kliņģeris, otram caurums no klinģera tika – lūk, kā darbojas demokrātiska republika. Tas arī izklausoties aktuāli. Līdz čitaite, zaviduiķe, ja grazdaņin jevr(op)eiskovo sojuza tomēr netika. Droši vien baidoties no sadzīves antisemītisma recidīva 4. jūlija priekšvakarā. Kāds šur tur pavēma, kāds ar kādu, iespējams, kaut kur bēniņos vai šķūnī nokniebās. No rīta izrādījās, ka fajansa cūciņa ir sasista, bet kasetē Šreks –3 ir premjera Jaungada uzruna tautai…

Tualetē kāds bija ne tikai nočurājis grīdu, bet arī izvazājis visu papīru. Viņa tvēra ar roku ļodzīgajā plauktā virs durvīm, kur starp visādām grabažām bija sastūķētas iepriekšējo mājas saimnieku atstātas literārās relikvijas. Pirmā brošūra, kas gadījās pa ķērienam, bija Kalendārs sievietēm – 1980. Nedaudz samulsusi, viņa pētīja šo nobružāto, nu jau ceturtdaļgadsimtu veco iesējumu. Kurš tapis gadā, kad viņu uzņēma pionieros, bet viņas māte pavadīja atvaļinājumu kādā sanatorijā krietni uz dienvidiem no Baltijas jūras. Lai pēc atgriešanās mocītos ar klasisko jautājumu – ko darīt ar atvaļinājuma sekām. Atstāt vai iztīrīt.

Kalendāra nodzeltējušās, vietām ar zīmuli sasvītrotās lappuses likās dīvainas un nereālas. Kāds H. Lediņš skaidroja lasītājām, kas ir diskotēka un ko tajā dara. Kāda nopelniem bagātā slaucēja dalījās atmiņās par ceļojumu uz brālīgo Irāku, kur pēdējo desmit gadu laikā tik daudz kas mainījies uz labo pusi medicīnā, izglītībā un kultūrā. Sievietes vairs nestaigājot parandžās, bet gan stājoties augstskolās un strādājot valsts pārvaldē. Padomi kulinārijā, adīšanā un šūšanā, apcerējumi par cildeno misiju – būt mātei…

Galu galā pusbrālis tomēr nāca pasaulē un pārvērta savas pusmāsas dzīves turpmākos gadus mērenā ellē. Zīdaiņa raudas naktī, autiņu mazgāšana dienā, vēlāk pinkšķošā knēveļa staipīšana pa pilsētu uz un no bērnudārza vai vienkārši pastaigā. Mūžīgais naudas trūkums mājās un mātes progresējošais stulbums komplektā ar naidu pret apkārtējo pasauli. Dziesmotajais revolūcijai pāraugot cenu un komunālo maksājumu evolūcijā, vadzis bija pilns. It īpaši tāpēc, ka notiekošais sakrita ar pusbrāļa pusaudža gadiem. No nezināmā tēva bija mantots kalnieša profils, dienvidnieka temperaments un nicinājums pret darbu un kārtību. Tālākais jau bija tikai laika jautājums. Pēc tam, kad divi pieļurbājušies milicisti trīs stundas kratīja dzīvokli, meklējot narkotikas, viņa izlēma tur nekad vairs nerādīties. Pusbrālis, atspiedies pret sienu, ņirdzīgi smīnēja, vērodams, kā trešais miltons, stīvu mēli šļupstēdams par to, ka jāizvēlas pareizā izmeklēšanas taktika, jau kuro reizi cenšas viņai pabāzt roku zem svārkiem. Nākamo reizi viņa savu radinieku redzēja pēc daudziem gadiem. Kriminālhronikā, kurā stāstīja par nelieti, kurš vazājies pa bērnu dārziem baltā virsvalkā un stāstījis puisīšiem, ka tagad jānāk līdzi uz ārsta mašīnu izmērīt temperatūru. Un ka šoreiz termometrs netiks bāzts padusē.

Viņa turpināja šķirstīt lapas. Kāds vecais cīnītājs stāstīja par saviem varoņdarbiem Karēlijas zemesšaurumā, kur pirms četrdesmit gadiem sīvās cīņās izdevies apturēt vācu nacistu pakalpiņu – somu baltgvardu kohortas, kuras lauzušās uz revolūcijas šupuli – Ļeņina pilsētu. Un par to, kā kāškrustiem rotātās somu fašistu lidmašīnas nežēlīgi bombardējušas skaisto pilsētu pie Ņevas, cenšoties pirmām kārtām sagraut skolas un slimnīcas. Stāsts beidzās ar tradicionālo aicinājumu aicinājumu būt modriem un neļaut varu tiem, kas cenšas ar masu iznīcināšanas ieročiem terorizēt progresīvo cilvēci. Tas jau tīri mūsdienīgi, viņa nodomāja un šķīra tālāk. Arhitekts, kurš apcer iespēju savest kārtībā unikālo arhitektūras pieminekli – Vecrīgu un sapņo par iespēju tuvāko desmit gadu laikā slēgt tajā automašīnu kustību, izbūvēt pazemes autostāvvietu bulvārī pie kādreizējām Jēkaba kazarmām, kā arī atjaunot Melngalvju namu. Rakstnieks, kurš gudri spriež par harmoniju ģimenē (pietrūkst, ai, kā pietrūkst) un sievietes lomu sabiedrībā (reizēm pārspīlē ar darbu un sabiedriskajiem pienākumiem). Tad atkal par konserviem, salvetēm un izšuvumiem.

Ne vārda par to, kā pareizi taisīt minetu, kā pavest priekšnieku vai darba kolēģi vai kā veidot attiecības ar vīra mīļākās draugu…Nekā par to, kādu erotisko masāžu izvēlēties vai kā pareizi skūt kaunuma apmatojumu. Pat par izsargāšanos no nevēlamas grūtniecības ne vārda. Vienīgi kāds L. Taivāns apcer maoistu Ķīnas nesmukās izdarības, tostarp jaunu sieviešu piespiedu sterilizāciju lauku apvidos…Tad vēl tekstilniece, kura tik un tik gadu desmitus veltījusi stellēm fabrikā, kura jau kļuvusi par viņas īstajām mājām. Kurai vienaldzīgi daudzstāvu dzīvokļa interjera dizaina knifi, jo arī kopmītnes istabiņai nav ne vainas. Un kura laidīs gar ausīm vulgārus veču jociņus par to, ka četrdesmitgadīgai sievietei starp krūtīm parasti atrodas …naba.

Jā, ja tā labi padomā, kas tik viss nav pieredzēts. Arī pašai nācās lemt mātes liktenīgo jautājumu par atstāšanu vai iztīrīšanu. Jo viņa nebija sterilizēta kā sugas kaķene vai ķīniešu laukstrādniece. Un dažnedažādu erotisku smalkumu vietā bija parasti bija steiga, tumsa, lēta vīniņa smarža un pārliecība, ka nav ko lūrēt un bāzt rokas (kur nu vēl lūpas un mēli) kur nevajag…Kamasutras vai daktera Zālīša ilustrētās pamācības palika kaut kur aizkadrā. Bet kaiju balsis aiz loga nozīmēja nevis jūras tuvumu, bet tikai to, ka netālu ir pilsētas izgāztuve.