Piekāpšanās

Tūlīt tu atkal runāsi ar kādu un piekāpsies klausoties viņa “klau-ko-es-zinu” un “klau-ko-es-darīju-vakar-vakarā”. Protams, protams, tu jau arī nepaliksi parādā un liksi viņam piekāpties. Viss būs slavējami un kā parasti. Kā parasti mūsu Piekāpībā. Kā parasts cilvēkam.

Paldies misteram X (nezinu, kuram no tūkstošiem “vienīgajiem” dieviem lai pasaku paldies), ka nesatiekos ar visiem mūsu planēteles iedzīvotājiem. Tas jau droši vien būtu par traku – piekāpties visai pasaulei – katram atsevišķi – tas būtu vēl trakāk kā piekāpties šim datoram, kurš katrreiz, kad rakstu vārdu “piekāpties” piedāvā man rakstīt “piektdiena”. Tomēr mēs piekāpjamies visai pasaulei uzreiz – un nejūtam to. Dzirdu mākslotu kliedzienu, kas atskan gluži kā visi varenie kliedzēji būtu kļuvuši par vienu un šis viens varenais kliedzējs kliegtu kā kliegtu lūgšanu par mieru – lūgšanu, kas būtu jākliedz, bet ko neviens īpaši nekliedz. Tomēr šis kliedzējs ir aizmirsis, ka viņš arī piekāpjas pasaulei jau šādi kliedzot.

Pasaule mums uzstāj, lai mēs slavējam mieru un mīlestību, kas tik jauki mūs ikreiz uzrunā, kad aizveram acis, bet šī pati pasaule mums aizliedz atvērt acis un paskatīties uz pasauli kāda tā ir – ar jēlu, zilganzaļi iepuvušu gaļu apkārt, ar gaļu, kas apsargā pasauli no visa labā, kas tai ir – šī gaļa, ko mēs ieraugam atverot acis un paklausoties kaut vai par Izraēlu mums atkal aizplīvuro acis un mēs piekāpjamies tiem otrajiem – tiem, kas sludina, ka pasaulē nav nekā laba un derīga – ai, kā viņi maldās – viņi maldās tikpat spēcīgi kā maldās tie, kuri sludina, ka pār pasauli valda miers un mīlestība. Kliedzējs mums kliedz, ka nav iespējams piekāpties visiem – tad esot jālido pa gaisu, jāmūk uz vientuļu salu, jāielien pazemē un ūdenī un kā vienīgo vārdu valodā jāatstāj “jā!”, un jāizdara pašnāvība iepriekš nogalinot visus cilvēkus. Bet, kliedzēji, paklausieties, ko es reiz piedzīvoju…

Lēni eju pa putekļu smaržas piesātināto un vakara saules apgaismoto ielu. Tad piepeši no debesīm nolaižas cilvēks, ieurbjas pazemē, izurbjas ārā, ienirst ūdenī, izšaujas ārā un aizlido uz vientuļo salu, kur arī izdara pašnāvību. Pieeju klāt un saku: “Hei, mister cilvēk, ko tu šeit dari?” “Jā, jā jāāāāāāā!” atskan necilvēcīgs brēciens un cilvēks nogalina visu cilvēci (joks). Nekas varbūt citreiz. Citreiz piekāpšu, lai piekāptos piekāpējam.

Grasos sāk treniņu. Treniņu nepiekāpšanās mākslā. Iejūku pūlī, kas ar atvērtām mutēm un aizvērtām acīm veras kastē. Tad visi kā pēc komandas cenšas paplašināt brīvo telpu uz manas miesas rēķina. Bet es nepiekāpjos. Pārvēršos par bumbu un ripoju citiem starp kājām. Nogāžu sešus miljardus gar zemi un pielieku uzrakstu “Šajā vietā es nepiekāpos.” Ieaurojos līksmē un raudu nelīksmē. Visi cilvēki guļ zemē n nav neviena, kas piekāptos un apbrīnotu mani kā es nepiekāpos. Piekāpjos un pieceļu vienu kājās. Sāku klāstīt kā es nepiekāpos, bet manu stāstāmo pārtrauc skaļš “Jā, jā, jāāāāāāā!”. Un šis cilvēks pakārās. Viņš piekāpās. Bet es nepiekāpos.

P.S. Šīs rindas rakstu zārkā un zem zemes, jo kādu dienu ārsts pateica, ka esmu izveseļojies. Bet es nepiekāpos un paziņoju, ka esmu miris. Te nu es esmu – nepiekāpies…