Portvīns, porto jeb vinho do Porto, kā to sauc pašā Portugālē, savu nosaukumu ieguvis nevis no vietas, kur ražots, bet no ostas (pazīstamas arī kā Oporto), kurā senāk stipro vīnu krāva kuģos un sūtīja uz citām valstīm. Bet vīnogas tiek audzētas Douru reģionā, Douru upes krastos, kuras sākums meklējams Spānijā. Tas ir viens no brīnišķīgākajiem un senākajiem vīndarīšanas reģioniem pasaulē. Šeit vēl joprojām gandrīz visu darbu veic ar rokām, stāvā reljefa dēļ nav iespējams izmantot tehniku. Vīndarītavās dažos ražošanas posmos izmanto metodes, kuras bija raksturīgas jau romiešu laikā.
Vēstures fakti
Vīnkopība Portugālē sāka attīstīties jau Romas impērijas laikā, arī pēc Portugāles valsts izveidošanās vīnkopība palika viena no zemkopju pamata nodarbēm.
Svarīga loma Portugāles vīnkopībā bijusi angļiem. Pastāv viedoklis, ka portvīnu izdomājuši viņi - XVII gadsimtā, pēc aizlieguma ievest Britu zemēs franču vīnus, viņi devušies pie sava vecā sabiedrotā - Portugāles. Šeit angļi atklājuši burvīgu vīndarīšanas nostūri - Douru ieleju, kur galvenokārt ražoja sausus sarkanvīnus ar asu garšu. Bet šie vīni nebija paredzēti ilgstošai glabāšanai un vēl jo vairāk jūras ceļojumiem. Kuram tieši ienāca prātā ideja - pievienot klāt vīnam nedaudz stiprā alkohola, nav zināms - vai tie bija atjautīgie angļi, kuri tādā veidā mēģināja pagarināt dzīvi portugāļu vīniem, vai arī paši portugāļi, kuri, lai gūtu lielāku baudu no dzēriena, pievienoja brendiju rūgstošā vīnā brīdī, kad tas vēl bija salds un nebija zaudējis savu augļaino raksturu. Tā vīna piegādes problēma uz Angliju bija atrisināta. 1703. gadā bija parakstīta Metjuena vienošanās, tajā bija paredzētas vairākas privilēģijas un atvieglojumi tirdzniecībai starp Angliju un Portugāli. Uz Angliju sāka sūtīt kuģus ar portugāļu vīnu, bet atpakaļ tie atgriezās ar britu tekstilu. Kopš tā laika portvīni ieguva starptautisku atzinību. Pieprasījums auga, līdz ar to auga arī portvīna cenas, bet tas ietekmēja vispārējo dzēriena kvalitāti. Oporto bija ne mazums britu kompāniju, kuras samērā bieži ļaunprātīgi izmantoja savu varu. Vietējie fermeri, vēloties aizstāvēt savas intereses, vērsās pie marķīza Pombala valdības. Tā rezultātā ar karaļa rīkojumu 1756. gada 10. septembrī tika izveidota Tirdzniecības komisija Companhia Geral dos Vinhos, tās darbība bija vērsta uz produkcijas kvalitātes nodrošināšanu, izvairīšanos no blēdīšanās, ražošanas un tirdzniecības kontroli un cenu stabilizāciju.
Šodien portvīns ir viens no visvairāk kontrolējamajiem vīniem. Tam ir piešķirta kategorija - "kontrolētas izcelsmes nosaukums" (Região Demarcada do Douro), tā ir nostiprināta Portugāles un Eiropas Savienības likumdošanas aktos.
Douru ieleja
Vīnogas portvīniem audzē Douru upes ielejā. Upe no 1400 m augstuma nolaižas no kalniem un ietek Atlantijas okeānā. Tas ir unikāls vīndarīšanas reģions ar mainīgu klimatu un gleznainu reljefu. Vīnogulāji aug uz pauguriem, bet to nogāzes vietām mēdz būt ļoti stāvas. Vasarā šeit ir ļoti karsti un sauss, bet ziema ir mērena un mitra. Šeit ir granīta un slānekļa klintis. Labākos portvīnus taisa no vīnogām, kas audzētas slānekļa augsnē Douru augštecē. Douru upes ieleju jeb Augšdouru parasti iedala trīs daļās:
- Baixo Corgo ("Lejaskorgu"), 14 000 hа vīnogulāju. Reģions ar lielu nokrišņu daudzumu un maigu klimatu.
- Cima Corgo ("Augškorgu"), 19 000 hа vīnogulāju. Šeit ražo visaugstvērtīgākos portvīnus.
- DouroSuperior ("Augstākā Douru"), 8700 hа vīnogulāju, kas plešas līdz pašai Spānijas robežai. Šeit pārsvarā ir sauss un karsts klimats.
Douru ieleja ir slavena ar vietējo vīnogu šķirņu milzīgu skaitu. Agrāk dažādas vīnogu šķirnes stādīja jaukti, un vīna laukā valdīja haoss. Tika veikti nopietni pētījumi un izdalītas svarīgākās šķirnes, ko sāka kultivēt atsevišķi citu no citas, bet sajaukšana notiek vēlāk vīndarītavā. Par labākajām portvīna vīnogu šķirnēm uzskata: Touriga Nacional, Touriga Francesca, Touriga Roriz, Tinta Barocca, Tinto Cão, Tinta Amarela un Sousão.
Vīnogulājus ielejā pamatā stāda terasēs, bet uz stāvajām nogāzēm vīnogu stīgas stāda vertikālās rindās. Ražu novāc ar rokām, parasti - septembra beigās.
Šeit pastāv vīnogulāju klasifikācija no "A" līdz "F" atkarībā no baļļu skaita, ko tiem piešķir pēc noteiktiem kritērijiem: atrašanās vieta, reljefa augstums un slīpums, augsnes sastāvs, mikroklimats, izmantojamās vīnogu šķirnes, vīnogu stīgu vecums un stādīšanas blīvums, ražīgums un citi. Jo augstāka kategorija, jo augstāka cena vīnogām un no tām saražotajam portvīnam.
Kā gatavo portvīnu
Portugālē ir saglabājušās senas vīna ražošanas metodes. Tā, piemēram, vīndaru saimniecībās (quintas) vīnogas pēc ražas novākšanas ievieto akmens vannās (lagars) un spaida ar basām kājām. Tad vīnogas ievieto lielos nerūsējošā tērauda kublos, kur notiek vīna sākotnējā fermentācija. Rūgšana notiek tāpat kā tradicionālajam sarkanvīnam. Kad alkohola līmenis sasniedz 6-8%, vīnam pievieno tīru vīnogu spirtu (apmēram ¼ daļu no vīna apjoma), fermentācija tad nekavējoties apstājas un vīnā paliek nerūdzis cukurs, kas piedod dzērienam patīkamu augļainu saldumu.
Līdz 1986. gadam pastāvēja likums, saskaņā ar kuru portvīnus vajadzēja gatavināt un pildīt pudelēs Vilanovas de Gajas pilsētā, pēc svarīguma otrajā pilsētā aiz Portu, Douru upes pretējā krastā. Tagad situācija ir mainījusies, un ražotāji paši pieņem lēmumu un bieži gatavina portvīnus savos quintas pašā Douru ielejā.
Iegūtos portvīnus degustē un klasificē atkarībā no kvalitātes, un tas izšķir to tālāko likteni. Pārsvarā portvīnu sajauc no dažādām šķirnēm, lai dzērienam radītu unikālu raksturu un garšu.
Tad seko portvīna gatavināšana ražotāja glabātuvēs - mucās vai pudelēs.
Portvīna veidi
White Port - baltais portvīns. Ir gan sauss, gan saldenāks un maigāks, parasti ar ziedu un augļu aromātu. Minimālais alkohola saturs - 16,5%. To pasniedz atdzesētu kā aperitīvu un kokteiļos.
Rosé - pēdējā laikā ir kļuvis moderns viegls un aromātisks rozā portvīns. To iegūst, vīnogu sulai īsu brīdi saskaroties ar sarkano vīnogu miziņām, lai vīns iegūtu patīkamu rozā nokrāsu. Rozā portvīnu dzer jaunu, tam piemīt ļoti aromātiska buķete ar ķiršu, zemeņu un aveņu notīm.
Izņemot balto un rozā portvīnu, atkarībā no gatavināšanas veida un ilguma izšķir vēl divus portvīna pamatveidus: Ruby (rubīna) ar gatavināšanu pudelēs un Tawny (rūsgani brūns), to gatavina ozolkoka mucās.
Ruby (rubīna)
Paši lētākie portvīni - tie ir Ruby, kas ozolkoka mucās nav gatavināti vai gatavināti mazāk par 1-2 gadiem. Pārdošanā šāds portvīns nonāk praktiski uzreiz pēc liešanas. Šāds dzēriens nav paredzēts ilgstošai glabāšanai, tam ir koši sarkana krāsa un vienkāršs un viegls, augļains raksturs, to bieži izmanto kokteiļos.
Pēc kvalitātes un attiecīgi arī cenas visus Ruby var sakārtot šādi: Ruby, Vintage Character (noteikta gada raksturīgs portvīns), Late-Bottled-Vintage (noteikta gada vēlīna lējuma portvīns), Crusted (portvīns ar nosēdumu), Single Quinta (viena vīnoglauka portvīns), Vintage (noteikta ražas gada).
Tawny (rūsgani brūnie)
Tawny portvīnam atlasa koncentrētus vīnus ar izteiktāku un stiprāku raksturu. Savu raksturīgo rūsgani brūno krāsu tas iegūst no ilgstošas uzglabāšanas ozolkoka mucās.
Arī Tawny portvīnus var iedalīt vairākos veidos:
- Tawny - bāzes portvīns, parasti sajaukts no sarkanajiem un baltajiem vīniem. Labākie paraugi tiek gatavināti mucās līdz 8 gadiem.
- Aged Tawny - izturēti portvīni: 10, 20, 30 gadus un ilgāk par 40 gadiem. Šādiem portvīniem piemīt augsta kvalitāte un bagāta garšas palete. Zīdaini un ar sabalansētu garšu, ar patīkamu aromātu, sākot ar sacukurotu augļu un sukātu, riekstu un žāvētu augļu, beidzot ar šokolādes, kafijas, tabakas, garšvielu un karameļu notīm.
- Single Quinta Tawny - portvīns no viena vīnoglauka. Parasti uz etiķetes norāda konkrētā vīnogulāja nosaukumu.
- Vintage-Dated Tawny (Colheita) - rets noteikta ražas gada portvīns, kas ilgstoši (20-50 gadus) gatavināts ozolkoka mucās. Šādam portvīnam piemīt izsmalcināta garša un lielisks, bagātīgs aromāts. Uz etiķetes parasti ir norādīts iepildīšanas datums un uzraksts "Matured in Wood", tas apstiprina gatavināšanu ozolkoka mucās.
Saderība ar ēdienu
Baltos, rozā un jaunos Ruby iesaka pasniegt nedaudz atdzesētus kā aperitīvu pie vieglām uzkodām, kā arī kokteiļos.
Citus jaunos portvīna veidus, tādus kā Tawny, Tawny Reserve, arī pasniedz ar ledu.
Ar vieglu ēdienu, zivīm, putniem, kā arī ar biezeņu zupām labi sader baltais un rozā portvīns.
Ar sieriem, žāvētiem augļiem un riekstiem teicami saderēs Tawny portvīns.
Pat ceptai vai uz grila sagatavotai gaļai var piemeklēt patīkamu un biezu LBV portvīnu.
Kā zināms, portvīns lieliski sader ar dažādiem desertiem. Īpaši šokolādes un riekstu deserti lieliski pasvītro izturētu portvīnu garšu.
Pēc lieliskas maltītes kā didžestīvu pasniedz izturētākus un vecākus vintāžas (noteikta gada) portvīnus.
Noderīga informācija
Kā zināms, liela priekšrocība portvīniem salīdzinājumā ar parastajiem vīniem ir to noturība pret ilgstošu glabāšanu. Kad portvīna pudele ir atkorķēta, katram atsevišķajam veidam ir savs aptuvenais derīguma termiņš:
- White Port: 8-10 dienas; izturētam mucās: 15-20 dienas;
- Vintage: 1-2 dienas;
- LBV: 4-5 dienas;
- Crusted: 4-5 dienas;
- Ruby / Ruby Reserve: 8-10 dienas;
- Tawny / Tawny Reserve: 3-4 nedēļas;
- Aged Tawny (10, 20, 30, 40+): 1-4 mēneši (jo jaunāks portvīns, jo īsāks glabāšanas termiņš);
- Aged White Port (10, 20, 30, 40+): 1-4 mēneši (jo jaunāks portvīns, jo īsāks glabāšanas termiņš);
- Colheita: 1-4 mēneši (jo jaunāks portvīns, jo īsāks glabāšanas termiņš).
Zemāk norādītas dažādu portvīnu veidu pasniegšanas temperatūras :
- White Port: 6-10˚C;
- Ruby: 12-16˚C;
- Tawny: 10-14˚C.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
