Bija vēls jūnija vakars. Visapkārt bija bieza migla, kas cēlās no vēsās un miklās zemes. Mežā tik pa retam īsu brīdi iedziedājās kāds vasarīgs putns it kā pienākuma pēc, jo laiks bija tik drūms, ka nekam un nevienam prāts uz dziedāšanu un jautrību nevedās. Laika apstākļi bija vēsi un vairāk līdzinājās vēlam rudenim. Šķita tādā laikā neviens, pat galīgi prātu zaudējis mīlas pārītis, kam gribas pie dabas baudīt vienam otru, nemēģinātu spert laukā no mājās kaut soli, tomēr mežā iečabējās pērnās lapas...Kāds salīcis stāvs lēni pārvietojās pa ar krūmiem un zāli aizaugušu meža taku. Šķita, ka tam ir kādi astoņdesmit gadi, jo tas ļoti smagi pūta un stenēja un ik pa brīdim apstājās un apsēdās uz slapjās zemes, lai atvilktu elpu. Tomēr, tam nākot tuvāk, varēja ievērot, ka tas nav nekāds septiņdesmitgadīgais. Tas bija apmērām gadus divdesmit jauns jaunietis, tērpies melnā apģērbā no galvas līdz kājām. Tas pār plecu nesa tādu kā kartupeļu maisu, kas likās viņam reizes piecas par smagu, tomēr viņš bija neatlaidīgs, un, neskatoties uz to, ka viņa iekritušajās acīs jau bija izspiedušies asinsvadi no lielās pārpūles, viņš turpināja ceļu. Viņš gāja arvien dziļāk iekšā meža biezoknī kaut ko nesakarīgu murminādams un reizēm neprātīgi iesmejoties. Kājas, kas bija līdz ceļgaliem klātas ar dubļiem, ļodzījās, jo, laikam, bija jau noiets diezgan liels attālums. Viņš gāja un šķita, ka viņu vada kāds pārcilvēcisks vai cilvēcisks spēks, sāpes, izmisums, naids vai vienaldzība. Pēc apmēram stundu ilga moku pilna gājiena viņš beidzot bija nonācis pie sava mērķa. Tā bija kādus divus metrus dziļa bedre no kuras baisā, melnā tukšuma cēlās gaiši miglas vāli. Blakus bedrei zemes valnī iedurta bija lāpsta, kas gaidīja savu nogurušo strādnieku. No smagās nastas caurcaurēm sasvīdušais jauneklis ar atvieglojumu iemeta to bedrē. Atskanēja mazs dobjš troksnītis, kas gandrīz vai līdzinājās cilvēka vaidam. Tad viņš izvilka pēdējo cigareti no paciņas un iemeta paciņu tur pat, kur savu nesamo. Nesteidzīgi izvilcis pussamirkušus sērkociņus un aizdedzinājis cigareti un tik pat nesteidzīgi to nopīpējis, radot ap bedri vēl lielāku miglu, viņš ķērās pie rakšanas darbiem. Pēc minūtēm piecpadsmit jau darbs bija galā. Kaut kur mežā iebrēcās kāds putns, kas nedaudz puisi sabiedēja, bet tad atkal viss palika kluss kā kapā...Viņš sakārtoja apģērbu, aizmeta egļu audzītē lāpstu un bez sevišķas steigas devās vēl dziļāk tumšajā mežā. Viņš gāja atpakaļ, no kurienes nācis, un viņam nebija, kur iet. Tā pagāja kādu divu jaunu cilvēku pēdējā nakts...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit