Pār ekrānu slīd nesalasāmi sīki titri ar vēroto aktieru un citu vārdiem, kas pielikuši savu roku pie pēdējo šodienas divu stundu nosišanas. Īstenībā jau nevienu īpaši tie titri neinteresē. Titrotāji nav mazie bērni - uztaisījuši tos tik maziņus un ātri slīdošos, ka pat, ja gribētu, tajā ņirboņā nepaspētu neko lāga sasktīt..Kino jau vispār ir tāds mākslas zabegalovkas tipa iestādījums. Var saģērbties kā grib, var pat nevilk nost virsdrēbes, ēst, dzert un darīt sazin' ko vēl. Nav, kā teātrī, piemēram, lai pamestu lēnām zāli, jāpagaida, kad paiet kāds brītiņš pēc pēdējā aktiera pazušanas aizkulisēs. Kino droši var celties kājās pirms vēl ekrāns ir satumsis un šļūkājot kājas, virzīties uz uzrakstu IZEJA. Galva gan mazliet dulla, koordinācijas spējas pavājinātas. Kāda meitene piekārto sajauktos matus - gadījies par daudz glausties pie blakussēdētāja pleca. Daži nokrata čipsu drupačas no klēpjiem (attapīgākie gan pamanās visus nevēlamos pierādījumus nobēdzināt pirms uz ekrāna izdziest THE END, kura parādīšanās vienmēr mazliet skumdina. Pieļauju, vainojama pieraduma sajūta).
Kā ar nelielu elektrošoku apdullinātas zivis, kinomīļi adaptēta un iemantota impulsa vadīti virzās tumšā kvadrāta virzienā, lai ieelpotu gaisu un mirtu. Bezjēgā vārstot mutes un tukšās, izvalbītās acis, tie traucas ārā no skaistā, dārgā akvārija, kas izdaiļots un piebārstīts ar neīstiem smaidiem, banālām, dzirdētām, vecām, pēc naftalīna smakojošām patiesībām un modīgām, “satriecoši” stilīgām atziņām, kuras kinomīļi ir gatavi, ķērcot viens par otru skaļāk kā stulbi papagaiļi, vēlāk no jauna un jauna atkārtot, it kā tas varētu vērst viņu dzīvi labāku. Krāšņi tērpi, acis un mati, balināti zobi un lēta bižutērija. Tikai akmeņi īsti, jo tie ne vella nemaksā un ilgi kalpo. Bet ne jau uz akmeņiem kāds saktās. Tie tā, akvārija dibena aizpildīšanai.
Kā pēc neredzamas mistera Mobilphone komandas, visi izvelk kinozāles nespodrajā gaismā savus telefonus un kļūst par menedžeriem, pārdevējām, suteneriem, studentiem, neuzticīgiem vīriem, direktoriem, personāldaļas vadītājām, terapeitiem un bārmeņiem, elektriķiem un apsargiem, skolotājām un naktskluba īpašniekiem, biļešu kontrolierēm un policistiem. Kļūst par naudas marionetēm. Un pieķēdējas. Kur nu kurais; cits pie sava porša, cits pie taukainas plīts.
TIKAI TAUREŅI LODO AUGSTĀK PAR DEBESĪM.
Arī mani sveicina mans draugsnedraugs Motorolla. Noguris skatiens redz divus neatbildētus zvanus un īsziņu. Sorry, man tiešām nav laika atbildēt. Esmu ļoti aizņemta uz doto brīdi. Es dodos uz izeju. Vēlāk arī man nebūs laika – būs jāiet pa ielu, jābrauc uz māju un galu galā – lieciet taču mani mierā!!! Man laikam šovakar ir skumji. Nē, nē, nedomājiet, ne jau dēļ filmas!!! Filma bija jauka, pat pamācoša. Ja mācītos vidusskolā, varētu bez liekulības tā arī uzrakstīt atstāstā. Ļoti jauka, pamācoša filma. Tāda dzīvīga un skaista. Grezna. Kaislīga. Bet tukša. Skumīgi tukša, jo beigās kāds nomira. Viņu sauca par Cerību. Tāds gaisīgs, skaists vārds, jums neliekas? Ja ar tādu vārdu mirst un vēl jauns, vienmēr taču ir skumīgi ap sirdi..
Labi, samelojos par to pamācošo efektu.. Necerēt nevar iemācīties.
Es došos paskumt un iedzert vīnu. VIENA. Gan jau filma drīz aizmirsīsies, kā visas pārējās. Kā visas iepriekšējās..
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
