close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Viņa sēdēja parkā uz soliņa. Visapkārt bija baltas kupenas, kas kontrastēja ar viņas melno kažoku. Viņa raudāja un asaras, ripojot pāri vaigiem, sasala, pārvēršoties apaļās ledus bumbiņās. Tās krita uz notīrītā celiņa un ripoja dažādos virzienos, atstarojot blāvās ziemas saules starus. Gaismai ieplūstot ripojošajos ledus gabaliņos un atspīdot, tā pielēja ar varavīksni piesnigušos koku zarus. Viņa neiedomājās pacelt galvu, jo asaras lija daudz, un viņa neievēroja arī, kā bija pārvērties parks, viņai te sēžot. Viņa arī nedomāja par to, kapēc asaras sasalst.

Tās sala, jo bija saldas.

Viņš jau daudzas reizes bija gājis cauri šim parkam, bet šoreiz tas šķita savādāks. Tas bija tik kluss, celiņi bija balti un cieši nomīdīti, bet apkārt nebija neviena cilvēka. Tomēr tas nebija īstais iemesls - bija kaut kas vēl...

Ziedēja koki. Viņš mēgināja noplūkt ziedu, bet tiklīdz tam pieskārās, zieds izdzisa. Kāds mazais laikam bija izbēris uz ietves krāsainas ledenes. Viņš pieliecās, lai paceltu vienu. Ārprāts, cik sen tādas nebija ēstas! Viņš uzlika to uz mēles. Ledene bija salda un ātri izkusa. Viņš pacēla vēl vienu. Tad vēl vienu un vēl. Viņš lika tās kabatās līdz rokām tajās vairs nebija vietas, bet viņš tikai turpināja tās vākt, kā mazs bērns. Viņa pacēla skatienu un ieraudzīja pietupušos vīrieti, kurš kaut ko lasīja no zemes. Viņa mēteļa kabatas bija piebāztas un no tām spīdēja krāsaina gaisma. Viņa viegli pasmaidīja. Viņš bija tik ļoti aizņemts ar savu nodarbi, ka neievēroja jauno sievieti melnajā kažokā ar kuplo apkakli. Vērojot viņa dīvaino rosīšanos, smaids viņas acīs ieguva arvien noteiktāku formu. Nu jau smaidīja arī viņas lūpas, atsedzot tikai viņai vien raksturīgi skaisti veidotos zobus.

Pēkšņi viņš bija ticis galā ar savu īpatnējo uzdevumu – salasījis visas ledenes, turot tās uzlocītajā mēteļa priekšdaļā. Uzmanīgi pieceļoties, lai neizbērtu savu guvumu, viņš sākumā ieraudzīja melnus zābakus, tad melnas zeķubikses (vai varbūt zeķes), melnu kažoku un tad - burvīgu smaidu. Viņš bija apmulsis, pieķerts savā nodarbē, tādēļ pasmaidīja sākumā nedaudz kautrīgi. Viņš apsēdās viņai blakus un viņi sāka ēst krāsainos ledus gabaliņus. Tie lēnām kusa uz mēles, atstājot viegli saldu garšu. Viņi sēdēja, smaidīja viens otram, nepārmijot ne vārda. Viņš ievēroja, kā vispirms sāka spīdēt viņas lūpas, tad acis un visbeidzot vizēja arī viņas mati. Viņa pamanīja, kā iespīdējās viņa pirksti, plaukstas un gaisma nāca arī no acu zīlītēm.

Kad ledenes bija beigušās, viņi piecēlās no soliņa, viņš apskāva viņu maigi un viņa piespiedās viņam pie krūtīm.

Pats dīvainākais bija tas, ka koki joprojām ziedēja. Un tie ziemās zied vēl tagad, tāpēc parks ir kļuvis par tūristu iecienītu vietu. Bet, kāpēc tie zied, zina viņi divi vien.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form