Taču jo tuvāk nāca ceturtdiena, jo riebīgs akacis manā vēderā urdēja. Es nesaprotu, es jūtos kā sīkais, kā pirmklasnieks, kam jāiet pie sliktās darbmācības skolotājas. Trešdien neraksturīgi man ņēmu un mācījos mājās. Ap kādiem diviem sapratu, ka nekas vairs nelien galvā, aizgāju gulēt.
Nākamajā rītā jau laiciņu pirms lekcijas sēdēju auditorijā. Ezermale ieradās līdz ar lekcijas sākumu. Es neticēju savām acīm, bet viņa smaidīja. Sākās lekcija, un Ezermali ne pazīt nevarēja. Pa vidu visādi jociņi, smiekli. Saulīte ārā spīdēja, laikam tas viņai licis atcerēties, ka ir vērts viņas akmenim krūtīs arī pukstēt.
Biju pagriezies pret Daci un pajautāju viņai kādu sīkumu par nodokļu aprēķinu.
- Dūmiņš atkal valdzina meitenes?! – skanēja no Ezermales, bet tas skanēja ar jauku ironiju. - Dūmiņš konsultējas, Dūmiņš labs, Dūmiņš mācās!
„Pleibojs”, „atkal valdzina meitenes”. Nesaprotu, vai viņu kāds ir pametis, vai sirdī iedūris, bet manī viņa ir uzzīmējusi kaut kādu donu Žuanu, kurš ir sliktais, sevišķi tādai feministei kā viņa. Ai, ko es te atkal ielaižos dusmās. Viņa taču šodien smaida. Un smaida viņa jauki. Viņas baltie zobi kā krelles paverās no viņas tumšās sejas. Skaista viņa ir. Lai arī viņai ir pāri trīsdesmit, tomēr viņā ir šarms un elegance, kas noteikti manai sirdij liktu pukstēt straujāk, ja man būtu gadu piecpadsmit vairāk, jeb viņai mazāk. Bet pašlaik tik spēju novērtēt viņu kā skaistu gleznu.
Šodien Ezermalei garastāvoklis bija patiešām labs, jo tas mūs atbrīvoja no regulārā pastāvīgā darba. Es jutu, ka šodien viņa ir „runājama”, vēlējos sarunāt konsultācijas.
- Pasniedzēj, es atvainojos, es vēlos „pievilkt savas astītes”. Vai Jums ir konsultācijas, man tiešām prasīties prasās paņemt to sākumu. - Nu ir Dūmiņ, ir konsultācijas. Pirmdienās pusseptiņos 424. telpā. Tā kā laipni lūgti. Bet pagaidi, es tev iedošu kopsavilkumus, no iepriekšējām lekcijām, lai tu man neatnāktu „jēls”. Izlasi to visu, tad paņemsim praktiskos piemērus. - Ui, paldies pasniedzēj. Būšu gatavs!
Tā arī šķīrāmies un manī iestājās miers. Es patiešām ceru, ka tikšu galā ar to Finansu grāmatvedību, jo pašlaik tā virs manis karājās kā cirvis.
Aizgāju otrdien pie Ezermales uz konsultāciju. Bijām mēs pavisam trīs nelaimīgie. Cik sapratu, tie abi atrādīja kaut kādu parādu un aizlaidās.
- Sēdies Dūmiņ.
Apsēdos un sākās divus stundu marasms. Viņa tomēr bija viena krampīgi riebīga vecene. Es nenoliedzu to, ka Ezermale ir laba pasniedzēja, taču attieksmē pret studentiem viņai ir milzīgas rezerves. Tik grūti ir vērst savu uzmanību tikai un vienīgi skaitļiem, jutu, ka jumts pamazām sāk slīdēt prom. Sāku pētīt nelielo spraugu starp aizkariem. Tik interesanti skatīties, kā dzīve norisinās 10 centimetru pasaulītē, kurā cilvēki un mašīnas skrien cauri, iekšā un ārā, iekšā un ārā, neko neatstājot aizskrienot savās tālākajās ikdienas rūpēs, pilnīgā vienaldzībā atstājot to sekundes desmitdaļu, kurā viņus novēroju es.
- Dūmiņ, Tu kur atrodies? - Atvainojiet, ess.. te. - Dūmiņ, man tavus parādus nevajag, ja tu nevēlies nokārtot savus parādus, tad es tev nespiežu. - Viņa bija dusmīga. Bet.. Bet tā neparasti... Tajā bija, kas līdzīgs tam, kā mazs bērns niķojās, bet zemapziņā grib, lai viņu pažēlo.
Bija tomēr daudz paveikts un pēc šīm konsultācijām es visu sapratu daudz labāk. - Nākamnedēļ tu vēl atnāc un tad vārēsi jau nokārtot tos abus darbus. - Labi. Kā mums šonedēļ kaut kas par jauno vielu būs jāraksta. - Neliels darbiņš, bet tu tiksi galā. Tu kā rādās tomēr muļķis neesi, - viņa pasmaidīja.
Es izgāju ārā, gāju uz mašīnu, braucu mājās un manī kaut kāda īpatna sajūta rosījās. Tā Ezermale. Kas viņa ir par putnu. No vienas puses azbesta sieviete. Margarita Tečere. Bet.. tās dusmas. Tās būtu grūti kādam atstāstīt, bet es tās izjutu, tās bija tādas mīkstas..
Aizbraucu mājās. Sazvanīju Lindu. Viņa bija nedaudz nikna, ka nebiju pie viņas iebraucis, bet godīgi sakot, biju vienkārši pārguris, vienīgais, ko es vēlējos, bija iekrist gultā un aizmigt.
- ..un Zane man jau teica, ka tā filma nebija sevišķi interesanta. Bet par cik man bija brīvas kādas trīs stundas es aizgāju. Ā, klau, mēs varētu piektdien aiziet uz “Daili” tur rāda to, kuru nesen rādīja... Eu Oskar! - ... - Oskar, tu mani klausies vispār? - Es jā, es tepat esmu, aizskatījos teļļukā!
Es meloju, kaut kā nelikās man mierā tā sajūta, kura man brauca līdzi no fakultātes. Mēs beidzām runāt, iegāju dušā un iekritu gultā. Visu laiku nāca nenormāls miegs. Braucot mājās, likās, ka aizmigšu ceļā. Bet tagad palienot zem segas es nespēju iemigt. Šī diena bija savāda. Pa dienu visu laiku jutos tā, it kā man būtu jāiet pie zobārsta. Tad tās konsultācijas. Un tagad es domāju, haotiski, kaut ko labu, sliktu, es nezinu.. man.. laikam viņa patīk... Nu tā, es nedomāju, kā cilvēks, es domāju tā.. Ezermale.. viņa..
Nākamajā rīta pamodos un jutos tik svaigs. Braucu uz Rīgu un smaidīju. Pavasaris skrēja virsū ar joni. Bija silts. Domāju par vakardienas sajūtām. Smieklīgi. Pat nedaudz bailīgi sametās no tās domas, kas man jauca prātu pirms pašas iemigšanas. Nē tas būtu spēcīgi. Oskars un Ezermale. Pilnīgs vājprāts, vakar es noteikti biju pārmācījies. Patiesībā muļķīgi, ka vakar neiebraucu pie Lindas. Sailgojos pēc viņas. Pēc manas jaunās, skaistās meitenes..!
Ceturtdien, bija seminārs pie Ezermales. Bija darbiņš, kuru es elementāri izpildīju. Bija pilnīgi parasta lekcija. Ezermalei bija viņas niknais vadīšanas stils, pa vidu dzēlīgās piezīmes, bet ejot prom es dabūju speciāli man veltītu teikumu:
- Tad, Oskar, līdz otrdienai. - Ja, protams.
Fiksi nocirtu un aizgāju. Šķiet, pirmo reizi viņa mani nenosauca par Dūmiņu. Es biju Oskars. Man tas nepatika, nepatika, nepatika, bet kaut kāda nelāga ķīmija tur veidojās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
