close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Sāka gāzt ne pa jokam. Braucu uz mājam, lietus aizvien pieņēmās spēkā. Braucu lēnām, asfaltā izveidotajās rievās krājās ūdens peļķes, kas ceļu darīja sevišķi bīstamu.

Tālumā redzēju mašīnu ceļa malā. Jā, nelaimīgs tas cilvēks, kuram šādā laikā vēl “noklapējusi” mašīna. Balta, gluži kā Ezermalei.. bet arī balts golfiņš. Tieši tāds pats kā viņai. Jāapstājas, varbūt tiešām viņa. Piestāju. Lija nenormāli. Pieejot tuvāk, caur stiklu uzreiz pazinu Ezermales matus, mēteli.. Kā ar burvju mājienu manas kājas kļuva ļenganas. Šķiet, spogulī mani pamanīja arī Ezermale.

- Oskar, ko tad tu te?
- Redzu, cilvēks, nelaimē, tātad jāpalīdz.
- Jā, cilvēks nelaimē. Mašīna sāka raustīties, līdz apstājās pavisam. Zvanīju vīram, viņš ir izbraucis uz Angliju. Solījās sazvanīt kādu, kas mani aizvilkšot līdz mājām. Tā nu te sēžu un gaidu.
- Varbūt varu palīdzēt. Uzmetīšu aci.

Attaisīju motora pārsegu. Apskatīju pāris lietu, bet neesot nekādam specam, sapratu, ka palīdzēt nespēšu.

- Kur jūs dzīvojat. Varbūt es varu aizvilkt.
- Oskar, tu jau tā esi izmircis līdz pēdējai vīlītei. Gan jau tikšu galā.
- Es braukšu mājās, dzeršu tēju, zinot, ka mana pasniedzēja nīkst ceļa malā un gaida kādu mistisku palīgu. Prom nebraukšu.

Pasmaidīju un arī pretī saņēmu skaistāko smaidu, kādu manas acis ir baudījušas.

- Es nedaudz aiz Inčukalna dzīvoju. Bet, ja tev nav pa ceļam, tad es tiešām pagaidīšu un gabals man nenokritīs.
- Nu re, man līdz Siguldai tieši pa ķērienam.

Piebraucu un pieāķēju Ezermales mašīnu. Viņa izstāstīja, kur tā dzīvo un mēs devāmies ceļā. Aiz Inčukalna pa labi nedaudz iekšā no šosejas. Tai vietai esmu braucis garām neskaitāmas reizes, bet tur dzīvoja sieviete, kuras dēļ pēdējā laikā nespēju gulēt. Biju slapjš kā piesūcināta švamme. Slapjš un pārsalis. Šis pavasara lietus bija neganti dzestrs. Mašīnu sildīju uz pilnu klapi, bet zobi turpināja klabēt.

Piebraucām pie Ezermales mājas. Ievilku viņas golfu pagalmā.

- Oskar, nu esmu tev mūža parādniece. Tu taču esi pārsalis un izmircis. Nāc iekšā, es tev iedošu kaut kādas sausākas drēbes, iedzersi tēju, sasildīsies. - Nē, nevajag, ir jau labi, - kaut ko noburkšķēju zem deguna, bet pašam tā gribējās kaut sekundi būt līdzās Ezermalei.
- Esmu tava pasniedzēja un tu man nevari runāt pretī. Nāc iekšā. Tu taču saaukstēsies, saslimsi un būs man atkal ar tevi jānīkst konsultācijas un jālabo tavi parādi.
- Nu var jau būt, ka jums taisnība.
Iegājām iekšā. Pretī nāca kāda kundzīte.
- Sveiki. Kristapiņš jau čuč. Paēdām, izgājām pastaigāties, piekusa kā lielais strādnieks. Taisni brīnums, ka pats pat uz gultiņu prasījās.
- Tad jau jums interesanti ir gājis. Man arī gāja raibi. Braucot mājās, saplīsa mašīna. Jāsaka paldies manam dienesta stāvoklim. Viens no maniem studentiem, mājās braucot, atvilka manu saplīsušo “bērīti” šurpu. Puika izmircis līdz kaulam. Jāuzvāra kāda tēja.

Puika! Es neesmu nekāds puika. Savos 22 gados esmu daudz vīrišķīgāks par dažu labu onku. Kāds es puika. Auklīte atvadījās un aizgāja. Ezermale pievērsās man.

- Oskar, tu taču esi arī novārtījies kā velns. Bikses pilnīgi dubļainas, rokas kā ogļracim. Ieej duša, pakarsējies, es tev sameklēšu sausas drēbes un uztaisīšu karstu upeņu tēju ar medu.

Droši vien, ka pieklājīgāk būtu kaut nedaudz atrunāties, taču dotajā mirklī tas nebija manos spēkos. Saņēmu dvieli un aizgāju uz vannas istabu. Novilku drēbes, tās tiešām bija slapjas kā grīdaslupatas. Mani bija atstājusi realitātes sajūta. Es, Oskars Dūmiņš, atrados savas pasniedzējas dušā. Manā vēderā likās mutuļo lava. Manī valdīja saviļņojums, bailes, laime, neziņa, apmātība un prieks vienlaicīgi.

- Oskar, tur plauktā stāv tīrs halāts. To vari droši ņemt.

Viņa bija aiz durvīm. Man likās, ka tūliņ saļimšu.

- Jā, paldies.. es.. jā.. labi.. paldies..

Nomazgājies sameklēju sev apsolīto halātu. Savācu savas netīrās un slapjās drēbes. Man bija jāiet ārā. Es biju vienā halātā, es lidinājos, manas domas šaudījās ar gaismas ātrumu. Biju apmulsis kā mazgadīgs zēns.

- Oskar, man bailes, ka tu nesaslimsti. Ārā tomēr vēl ir tik auksts, tev vēl joprojām lūpas ir zilas. Es tevi iesmērēšu ar sildošu smēri, tā tev neļaus saslimt.

Viņa pienāca man klāt ar smēres tulbiņu un pavilkusi nost halāta augšpusi sāka ieziest man muguru.

- Nepielaidīsim tev iesnas un klepu pat tuvumā, būsi vesels kā rutks. Es tev uzvārīju apsolīto tēju, sadabūju tev sausas drēbes, jutīsies kā cits cilvēks, būtu tevi palaidusi tādu slapju cālēnu uz mājām..
- Pasniedzēj, es jūs mīlu, - ak dievs, ko es pateicu, to pat nepateicu es, tas vienkārši izlauzās, kā bezdelīga uzšaujas debesīs, tā šie vārdi izspurdza no manas mutes, man sareiba galva, man likās es nogāzīšos gar zemi un cauri ar mani būs..

(Turpinājums sekos)

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form