close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
...Nav par ko. Vakar tu atkal teici, ka es tev darot pāri un pateicies man par to. Nav par ko. Es jau to nedomāju tīšām. Esmu kā alkoholiķis, kas, nedabūjis savu devu, nespēj dzīvot.

Lasīju, ka trakie paši nekad neatzīs, ka ir traki. (Nekad nesaki nekad – un tomēr.) Es atzīstu, ka esmu traka. Man esi tu, bet es tomēr kaut ko meklēju. Tev ir bail, ka šajā “kaut kamā” nebūs vietas tev. Tā arī būs. Es to pati zinu.

Es negribu tevi sāpināt, tu esi viss, kas man ir, bez tevis nebūtu manis pašas, kāda es esmu – tu taču atzīsti, ka mēs viens otru veidojam? Kad mēs vairs nebūsim kopā, nākamajā “esbeztevisnespējudzīvot” meklēsim to pašu, kas bijis mūsos, tevī.

Es mēģināju atbrīvoties no viņiem, Dievs ir mans liecinieks!!! Bet es esmu bez rakstura, lai gan rakstu. Noteikti, ka tieši tāpēc arī rakstu.

Es klusībā kliedzu, es skaļi čukstēju – vai tu nemani, ka man ir vientuļi? Vai tu neredzi, ka es ienirstu sevī kā svece starp diviem spoguļiem... Man apkārt ir bezgalība, telpa bez gala un malām, tikai laiks nav tāds.

Man ir bail, ka tu mani pametīsi. Tā taču jau ir noticis. Vai tad tikai ar mani vien...

Es solīju piederēt vienīgi tev. Tā arī bija... Garīgi... Man ir sāpīgi, tev arī... Redzēju, ka tev acīs ir asaras, bet tu valdījies. Kāpēc?! Tas būtu pierādījums, ka es tev patiešām kaut ko nozīmēju... Tā būtu mana izpirkšanas maksa. Bet to tu nevēlējies maksāt. Mani par to nevar vainot...

Tu man piedevi. Protams. Es taču tevi tā audzināju.

Nav par ko.

- - - Bet kas glābs mani? - - -

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form