Cik tī ilgi, dreiž pavysam rudiņs apsalaiss, i saulis grybādams vaira navareisi izalyugt - vysleidza palāks i palāks caurom dīnom. Nūbrauktu ar tramvaju da centra, īītu kur nabejs puorēst pušdīņu i varātu dūmuot tuoļuok. Dzeivuotu tik nūst, nadūmojūt ni par tū, kas bejs, ni tū, kas veļ byus.
Kuojis pošys nese prūm. Gondreiž byutu paguojs car vuortim, a cylvāku straumis plyude kopu vierzīnī, kai rautin paruove leidza. Ļaužu bori olkonai sasaveja murdūšā augumu komulī, kusteigā murskulī, kam nabeja ni suoku, ni gola. Jī vysi guoja iz vīnu pusi kai sarunuojuši. Kai iz nazkuo pasūleita.
Pluovuoju pa kopim i vierūs pīminekļu. Kaidu tik te nabeja. I muotei nu dāla, i liduotuojam nu kaida tī pulka, rakstinīkam taidam i itaidam, komponistam, školuotuojai, dzejneicai. Siereigi aizlauztys vuorpys, aizleikuši ūzuly, oruoji i zvejnīki, zvaigznis i krysti. Sirsneibā nu skumstūšuos sīvys, muosys, muotis. Tu aizguojs esi, zeme klus, viņ līpu lopuos sovuods gurdums dus. Dzeive tik eisa, vyss zuds. Ni bolsa tova, vyss ir kluss. Iz tova kopa pārnuo zuole veist, munā sirdī vysa dzeive dzīst. Vasalom ryndom vuordu: Polikarps i Afrozine, Girtauts i Magdalena, Vilma, Zelma i Vilibalds. Jī vysi nazkod ir bejuši dzeivi, nazkū dariejuši i koč kur vozuojušīs. Jī ir ļūbiejuši, neiduši, skumuši, prīcuojušīs, slymuojuši, myruši. Kotrs nu jim kaidam cytam kū nabejs ir nūzeimuojs. Voi ta cytaiž byutu pastateiti itaidi glauni pīminekli.
Ļaužu palyka vys vaira i vaira. Viejeņā čabēja smylgys, šveikstēja sīvīšu bruņči, saulē trisinēja agrejuos solnuos apsorkušys pundurkūceņu lopys. Par pīmineklim, grabneicom i beņčeišim vylkuos glīmieži, atstuodami slapnis i glumys slīdis, kas saulē sakolta i speidēja boltys.
Nazkur augšā rēce sasamīguojuse i aizkaitynuota vuorna. Jei laikam nabeja patics tik daudz ļaužu, partū cīši lomuojuos, klīdze aizavylkdama i klanējēs. Nūsašpļuove i laide prūm, ar spuornim syzdama pa zorim. Kū tī, ka nav mīra, to nabyus. Jei pakaļ aizpludurēja veļ nazcik malnu putynu, kas kluseņom beja siediejuši prīdēs tepat natuoli. Saule kryta par vysu, siļdēja, dzierkstēja, laistējēs. Pasauļs suluoja nu rudiņa gaismu i kruosu, i vysi ļauds beja saguojuši pīminēt.
Tiuļuok kopu lelajim vuortim vasalym borim stuovēja murdūši stuovi, meicējēs nu kuojis iz kuoju, rūkuos turādami pučis. Jī nabeja biedeigi, jī eistyn nabeja nikaidi. Jī gaidēja myrūni i kavēja laiku eisuos sarunuos par laiku i par vaļdeibu, par breineigū sareikuojumu pavasar Latvīšu bīdreibys nomā, kur bejs pats kardinals i runuojs par latgalīšu evangelejim. Asūški bejuši vysaidi pasuocīni, navars tok saceit, ka drukys atceļšona nabyutu nūsvynāta. Taipat i Jurceņa bēris labi izadavušs. Cik tūreiz breineiga gūdasardze bejuse. Kai taidam ministram. I kur veļ kūrs, kas tai šmukai “Vuolyudzeiti” nūdzīduojs. A, kab veļ latgaliski bejs, vyspuor dvēseli izrauduot varātu. A latgalīšu dīna Nacionalajā bibliotekā ar daņčim i dzīduošonu? Voi vysys tuos koņfereņcis? I baly piec jūs. Koč voi Rēziknē maja mienesī. Kū tī. Latgalīši muok i prīcuotīs, i bāduot.
Div veči beja atsasāduši pi kopa ar pusnūsolušom begonejom, kas knapi vylka dzeiveibu, i tolkavuoja. Sūleņš až īleics nu jūs svora i drupeit leiguojuos, kod strupuokais nu jūs puormete kuoju par kuoju. Jī pīminēja voi vysys slavanuokuos bēris, kuramuos bejuši. Tūreiz ar Hareju Līpeņu ass šmuki bejs. Cik ļaužu, cik ļaužu. Nazyn gon, voi šudiņ gadīnī nasaīs vaira?
I tūreiz, ka roka Pīteri Pītersonu, sarunā gribēja īsaspraust kuņdzeite ar nūšmukušu bobuļa capuri. Jei stuovēja tīpat sūpluok pi celeņa i napacīteibā jau nazkurū reizi beja īsavāruse stuņdinīkā iz rūkys. Veči izaslēja taišņok, sataisēja šmukuokys mutis, i tod jau saruna aizguoja tuoļuok, kai nu kolna rypynuoja. Kuņdzeitei až acs īsadzirkstēja i byudi izaleidzynuoja. Kai nazkod stuoviejuši ryndā piec teatra biletim. Kai dzīduojuši. Veči īguoduoja, kai, ekur, vacajā kabakā dzāruši i nūkaviejuši orkestra mieginuojumu. Kai dirigents devs suta – padūmu cylvākam juozyna sovi pīnuokumi. Dzierdieju pīminam Brežņeva i Andropova laiks, dasys i gruomotu blats. Kai vysi dubļonkuos i krimplenūs staiguojuši i iz lelu svātku izsvīstajūs neilona kraklūs.
Jim kluot pa tam beja daguojs mozs veirīteits ar rūtainu biņdzjuku, jis vycynuoja rūkys i meicējēs pa smiļktim. Krīva laikā nabeja breiveibys, nikuo že navarēja. Īguoduojs, ka kairuo pīdurkne pazusē caura, jis apryma, apsaruove, a, kai otkon beja sokams kas svareigs, aizmiersa par vysu. Ūderis audums beja labai nūnosuots i pleisuma vītā sasabuorkšuojs. Sīvys taids laikam nabeja redziejs ni acī. Kuņdzeite beja pavysam īkorsuse i pacēle bolsu. Krīva, krīva laiki! Kas nav bejuši dzāruoji, dzeivuot variejuši! Vysim bejs dorbs i maize. A kas niule – uboga pensejis, da i tuos pošys veļ napīteik, kab iz kaidu teatri nūītu. Kū tī vaira dūmuot da rodu iz dzerauni nūbraukt voi kū. Radzādama, ka veči juos nasaklausa, apsacierta i aizguoja. Nūnosuotūs tupeļu papīži mitrajā smiļktī pamete dūbeitis, kas pagaisa storp cytim pādim.
Večim juos saceitais napatyka. Veirīteits rūtainajā biņdzjukā až gryudēs viersā sādātuojim, runuoja mudri i saškaļdeitai. Tī obeji pasaruove molā, dūmuodami, kas jys gryb sēdēt. Rasnais nu mutis nūrause slīkys, kū runuodams pa gaisu šķīde rūtainais, pasavēre iz juo, koč nikuo nasaceja.
Runuotuojs beja gotovs sādātuojs. Paprīšku saruovs iz augšu biksis, sāda kluot. Pasaruodēja tīvys kuojis ar ryžom spolvom i palāki nūbrukušu zeču stuļpeni. Sasāduši iz beņča, veči tārgavuoja tuoļuok.
Ni jau tai dzāruši, ni kuo. Tod šņabs bejs kai šņabs, navys tuos krutkys, kas niule. Sasadzer sazyn kaidu māslu i tod jiukst pruotā, apsyt vīns ūtra pa dzārumam. Ogruok dzēre i dzēre, a itaidu breinumu, kai niule avīzēs var skaiteit, gon nabeja. Pasaver, niu pat “Latvejis Avīzē” apraksteits, kai tāvs apsits sovs dāls ar ciervi i pats pasakuors iz čardaka. Vo ta tai ogruok beja?
Rasnuokais pīminēja sausū lykumu, i uobeļs juo reiklē nūstaiguoja nu nūnusuotuo krakla apaklis da ratom spolvom apaugušuos i buordys dzanamuo aparata saskombuotuos pakaklis. Rūkā jis turēja ružovu gerberu, zīds leiguojous jāly salatzaļā i drupeit spolvainā kuotā. Puče kai puče, šmuka kai izzeimāta – taišni kai nu biļdis.
Strupuokais, tys ar tū opolū dagunu, nu ozuts izvylka pudeli, mudri apsavēre apleik i pīduovuoja salīt. Rasnais pa tam nu kārmyna beja izzvejuojs gluozi i izslaucēja taipat ar pierstu. Pasaviers pret gaismu, jis naatroda nikaidys vainis i pyrmais pazagšus nu ļaužu izruove sovu čarku. Pa kuortai jī lēje i dzēre madaini dzaltonu škidrumu. Tys beja kai naraksteits rituals, bruoleiba, kas sasatykuse pavysam naseņ, a jau atroduse kūpeigū.
Puors metru tuoļuok opola sīvīte sorkoni pumpainā kleitā ar gruobekli kasēja smiļkts, lūceidamuos pi palāku betona pīminekļu ar zeļteitim burtim. Tī beja nūrokti Švidrovski. Ari poša jei laikam beja nu jūs saimis – pīdzymuse voi īsapreciejuse. Voi taipat sajāmuse kaidu montuojumu i niule gribēja atsapierkt, sakūpūt kops. Koč nā. Par daudz labi tī beja sastateits i salykts – tik daudz puču nanastu lai kaidam bagaturam, kas atstuojs koč sazyn cik tyukstūšu. Te beja kas vaira.
Jei leikuojuos, pacaldama te kaidu zuoli voi lopu, te nūlyuzušu zoru, brauce ar gruobekli, žvīg, iz prīšku, žvīgs, atpakaļ, žvīgs, žvīgs, žvīgs, veļ krystom puori, veļ i veļ reizi. Jei īsanīzēja mugura, i pa kleitys muguru stīpēs slapņu svīdru slīde.
Lai na korsts, bet pasylts beja gon. Kai jau pa rudiņam nabeja zynoms, cik syltai apsaviļkt. Lai ari veļ oktobra suokuos kūkim beja lopys i laiks pavysam mīreigs, a ļauds losūški pat sieņs, sīvīte iz bērem beja atgujuse mietelī, kū nūlykuse iz beņča. Tok vysleidza svīdri lējēs – cik tī vajag tuklam cylvākam.
(Iz prīšku byus turpynuojums.)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
