Brūni, apaļi un spīdīgi kastaņi ieripoja manā kabatā. Sataustu vienu ar roku – ai, cik jauki apaļš un gluds! Un es pēkšņi iztēlojos, ka tā ir Tava sirds, ko es turu un sildu savā plaukstā. Vai jūti? Vai šajā brīdī Tevi nepārņēma pēkšņa laimes un siltuma sajūta, tik pāri malām plūstoša un bezgala mīļa, ka to nevar izteikt vārdos, tikai sajust un vienu mirkli būt laimīgam? Lūdzu, lūdzu, sajūti to un nekļūdīgi zini, ka tā esmu es, kura tev sūta šo brīnumjauko negaidīta maiguma vilni. Izraujies uz brīdi no savām darba rūpēm un domām, iztaisno grumbas savā pierē, lai tā noskaidrojas, un gaišām, saules pilnām acīm paskaties laukā pa logu. Pelēcība, dubļi, lietus? Nepavisam ne, jo mēs taču abi zinām, ka tur, aiz pelēkuma sākas tīras, spoži zilas debesis, kurās joprojām spīd saule, un tā ir tā Tavu debesu daļa, kurā esmu es. Saule spīd vienmēr, pat tad, kad ir nakts un mēs guļam, tikai tā spīd citā zemeslodes pusē. Tāpēc tici tam, ka es arī nekad nekur nepazudīšu un vienmēr būšu Tavās debesīs vai arī koķeti smaidīšu caur mākoņiem.

Ja kļūs par karstu, es radīšu Tev vēsu ēnu zem tumši zaļas liepas medaini baltā āboliņa pļavā, jā, to es arī protu, jo bez saules nav arī ēnas… Ja Tev kļūs auksti, es Tevi ietīšu savu glāstu un smieklu tīmeklī un ar saules stariņu maigi pakutināšu Tavas lūpas, un Tu aizmirsīsi, ka pirms brīža juties nosalis un nelaimīgs. Tu smaidi? Es noreibstu no laimes un iemirdzos vēl spožāk, ar savu siltumu izplaucējot vienu mazu un sarkanu lazdas ziedu. Tas ir tik neizsakāmi jauki, ka man izdevās uz vienu mazītiņu brītiņu iespīdēt Tavu domu kaktiņā un izgaismot nelielu Tavas sirds stūrīti! Bet tā jau tāpat guļ manā plaukstā, un es to nedošu nevienam. Nekad. Jo citādi es neredzēšu, kā Tu manās acīs uzziedi ar kastaņu cēli baltajām svecēm par godu tikai man, savai saulei. Nekavējies savu rūpju nokrēslī ilgi… Nāc ātrāk pie savas saules.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!