Ja kļūs par karstu, es radīšu Tev vēsu ēnu zem tumši zaļas liepas medaini baltā āboliņa pļavā, jā, to es arī protu, jo bez saules nav arī ēnas… Ja Tev kļūs auksti, es Tevi ietīšu savu glāstu un smieklu tīmeklī un ar saules stariņu maigi pakutināšu Tavas lūpas, un Tu aizmirsīsi, ka pirms brīža juties nosalis un nelaimīgs. Tu smaidi? Es noreibstu no laimes un iemirdzos vēl spožāk, ar savu siltumu izplaucējot vienu mazu un sarkanu lazdas ziedu. Tas ir tik neizsakāmi jauki, ka man izdevās uz vienu mazītiņu brītiņu iespīdēt Tavu domu kaktiņā un izgaismot nelielu Tavas sirds stūrīti! Bet tā jau tāpat guļ manā plaukstā, un es to nedošu nevienam. Nekad. Jo citādi es neredzēšu, kā Tu manās acīs uzziedi ar kastaņu cēli baltajām svecēm par godu tikai man, savai saulei. Nekavējies savu rūpju nokrēslī ilgi… Nāc ātrāk pie savas saules.
Vēstule Tev
Saules vēstule
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit