Paslepu izdzīvotā savrupībā eleganti iekārtota cilpa
varbūtības kompozīcijā sasaista atsvešinātus tēlus
mulso epizožu pārprasto motīvu trauslumā atviltās jūtas
norimt atsakās, ietrāpot tavu domtaku novārtībā
atskatā valdzinošas Donžuanetes virpuļo
…notver skatienu…
ēnām šķerssvītro neregulāro elpu
neparedzamas… gudras… netīksmē stingsti …
prom aizklimtis
savādu deja vu šķitumu vaidos
melojumu vītnēs iestidzis pārmaiņu skārums
trenc pažobeļu slēpņos naktsputnus - lodātājus
uz pazušanu malkots apnikušas kaisles plaisās
caurtek uzticības izšarmētais gods
draiski nāvētie aizbirst urniņām garām
kamēr
patvēries reibumā
iedvesmas dīkajos brīžos
dāļā saišķīšos dekoratīvo cietsirdību
reizrēķinā balstītā ticībā savā vērot spiests
skrandās sakrītam izkārtni ‘atstatu apjūsmot nomadnieku’
Tristana kapa kazenājs pēcvārdu pauzēs iesniedzas atrisušajā smīnā
nelaika nianšu taktīm nojūkot, episkās iedabas aicināts
iedziedies, lai arī nav vairs tādu, kas stātos melnbalto taustiņu rindā
pāris klupienu… mijkrēšļa vēsmu, izpildot kārtējo pas de deux
trokšņi satumst zem dēļiem - atskārtu liekts
bezjūtu plēsīga spīta iznesībā
glābdamies aizcērt instalāciju ‘dvēseles vārti’
tas aiz priekškara jaušamais, inter nos -
virtuozi piesitieni
nepanesami alktās esības
sāļajos rezervuāros.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit
