Pakrūtē iedūra vientulības asie pieši, Mazulis sadrūma. Secinājis, ka vēl ir pārāk agrs, lai pagalmā čalotu bērni un skanētu vecāku pamācošās balsis, Mazulis nolēma aizskriet līdz savam draugam Hihī. Lai nokļūtu līdz Hihī miteklim, bija jāuzkāpj pa 44 pakāpieniem jeb četriem kāpņu lokiem. Mazulis pazina katru pakāpienu, katru robiņu pakāpiena mūrī, katru metāla ieloci trepju margā. Viņš bieži domāja, kā gan radušies šie robiņi. Zinot, ka Hihī labprāt našķējas ar akmeņiem, gliemežvākiem un stikla gabaliņiem, Mazulim radās aizdomas, ka tieši Hihī ir vainojams kāpņu telpu postījumos. Bet ikreiz, kad Mazulis gribēja par to izvaicāt pašu Hihī, draugs tikai uzjautrināts ķiķināja.
Lai kāpšana līdz mājas bēniņiem nebūtu tik vienmuļa, Mazulis nolēma lekt pa pakāpieniem uz vienas kājas. Divus pakāpienus uz augšu, tad vienu – uz leju.
Viens kāpņu loks. Balkons. Otrs kāpņu loks. Pēdējais dzīvokļu stāvs. Trešais kāpņu loks. Mazais lodziņš, pie kura lecienu blīkšķu iztraucēti baloži sāka satraukti gurdzēt. Atpazinuši Mazuli, baloži pierima un sāka kārtot sev spalviņas uz guzas, pa brīdim tomēr pārmetoši paskatoties uz mazo trokšņotāju. Mazulis nokaunējās un pēdējo kāpņu loku uzkāpa klusi, uz pirkstu galiņiem.
Hihī nekur nebija redzams. Mazulis pieskārās pie diedziņā iekārtā zvaniņa, kuru bija uzdāvinājis Ziemassvētkos. Zvaniņš nedroši noklindzināja. Telpas stūrī lēni sakustējās pelēkzaļi rūtots vilnas segas kunkulis, aiz kura priecīgi gaisā izslējās Hihī ausis.
- Spēlēsim paslēpes? – Hihī iesaucās,
- Bet tad ar divpadsmit kociņiem! Labi? – ierosināja Mazulis.
Mazulis un Hihī izskrēja pagalmā, kur, slaucīdami miegu no acīm, jau rosījās vairāki bērni. Bērni ātri vien atrada spēlei nepieciešamās lietiņas - paprāvu akmeni, nelielu dēli un divpadsmit kociņus. Mazulis pēc acumēra novietoja dēļa viduci uz akmens. Uz zemākā dēļa gala bērni nolika kaudzītē saliktos divpadsmit kociņus. Mazulis pirmais pieteicās doties pārējos meklēt, tādēļ aizvērtām acīm skaļi skaitīja līdz divdesmit. Atvēris acis un lēni apskatīdams apkārtni, Mazulis pamanīja Hihī, jeb pareizāk sakot - Hihī košās ausis, kuras nodevīgi izslējās virs ērkšķrozīšu krūma. Mazulis pieskrēja pie dēļa ar kociņiem un sparīgi uzkāpa uz augstākā dēļa gala tā, ka saliktie divpadsmit kociņi, kā salūta raķetes uzšāvās gaisā, un nokliedzās – Hihīīī!.
Ja Hihī vai kāds cits spēlētājs būtu meklēšanas laikā paguvis pirmais "uzspert gaisā" kociņus, tad Mazulim būtu pašam jālasa kociņi un jāsāk meklēšana no jauna. Šoreiz Hihī devās lasīt kociņus, sakārtojis tos glītā kaudzītē uz dēļa, viņš devās meklēt bērnus, kuri tajā laikā jau bija paspējuši nomainīt savas slēptuves.
Tija! – ieraudzījis kaimiņu meiteni tumšo matu cekulu kļavas lapotnē, iesaucās Hihī. Spēle turpinājās līdz bērni sajuta izsalkumu un pagurumu, un priecīgi atsaucās vecāku aicinājumam nākt pusdienās.
Tikmēr Hihī paņēma lielo akmeni, uz kura bija novietots dēlis, un, piegājis pie Mazuļa, klusi vaicāja: "Vai varētu to ielikt tavā ledusskapī? Lai nesabojājas! Tās būs manas vakariņas!...mmmmm...!.", - Hihī izteiksmīgi papliķēja sev pa vēderu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
