Stāsts Jāņos

Tātad rīt, Jāņos, mēs būsim 6 cilvēki. Seši. Savāds skaitlis. Bet varbūt nē. Kāpēc man labāk patīk 7 vai vismaz 5. Jā, kāpēc gan? Bet par to vēlāk. Iegrūdu ratu rokturī latu, un braucu iekšā pārtikas nodaļā. Tātad seši cilvēki. Šašlikus, vistas fileju, 2,5 kg, tā, tas ir. Alu. Visādam gadījumam paņemšu 5 litru mučeli. Tā. Maizi, gurķus un vēl visādus sīkumus, rati pilni. Pie kases norēķinos, jau kuro reizi nepiedāvā kasti, bet tikai maisiņus, saku, ka man jau laikam kaste pienāktos par maniem pirkumiem, kur salikt produktus. Kasiere negribīgi izvelk no apakšas( laikam viņa taisa savu sīko biznesu, jo tā kaste maksā 60 santīmus), un it kā kompensāciju iedod man loterijas talonu. Nokasu no talona apakšas, ups, mazā balva. Salieku visu kastē un rullēju uz informāciju. Man piedāvā izvēlēties vairākas balvas, izvēlos piknika grozu par apmēram 10 latiem, veicas tak! Stumju ratus uz mašīnu. Izkrāmēju visu, pieskrien viens sīkais, vai jums nevajag aizdzīt ratiņus? He, par latu es pats varu aizdzīt. Pārējo gatavošanās posmu izlaidīšu.

Tātad Jāņu vakars. Sarodas līgotāji. Kopā esam seši. Hmm, seši. Līgojam mēs vienā Pierīgas ciematā, pie ezera. Nu jūs jau zināt to ezeru. Turp vēl visi peldēties brauc. Starp mums bija arī viens Jānis. Viņš bija liels šašliku cepšanas meistars. To viņš darīja tiešām prasmīgi. Pārējie sakūra ugunskuru (bija līdzi ugunsbluķītis, nu tāds bluķītis, kurš iešķelts sešās daļās un vidū svecīte, lai vieglāk iekurt). Uzlikām līgo disku uz Panasonic. Jautrība gāja vaļā. Ali bija līdzi daudzu šķirņu. Cēsu ar skrūvējamo korķi, Jever-arī skrūvējās, lai cik savādi, nevienam nebija līdzi Aldara alus. Jā, tātad mēs bijām 6, trīs džeki, trīs beibes un vēl trīs mašīnas. Šašliki bija gatavi un visi ķērās tiem klāt. Garšīgi. Iedzērām labi daudz alus. Te kāds ieminējās, ka derētu izpeldēties. Līņāja sīks lietiņš, un ūdens bija silts. Sametām drēbes pa mašīnām un ielecām ūdenī. Pēc peldes spiegdami skrējām pie ugunskura, ēdām atlikušos šašlikus un dzērām alu. Te kāds ieteicās, eu, bet mēs tak esam tikai 5, kur tad Jānis? Nobijāmies ne pa jokam. Skraidījām gar ezeru, bet tuvumā neko neredzējām. Izbradājām visu piekrasti. Jau bija pagājušas minūtes desmit. Tad zvanījām policijai un ātrajiem. Kāpēc ātrajiem, vēl tagad nezinu, bet izsaucām.

Apmēram pēc 5 minūtēm ieradās policijas automašīna(uzreiz pat neaptvērām, ko tik ātri). Piebrauca pie paša ezera. Mēs visi pieskrējām tai klāt un no tās izkāpa...Jānis.

Viņš bija aizskrējis pēc desiņām, jo šašliki bija beigušies. Jā, aizmirsu pateikt, Jānis bija policists, un pa cik bija iedzēris, bija palūdzis, lai kolēģi, kas dežurē, atved desiņas, bet pats bija izgājis uz lielceļa sagaidīt.

Nu tālāk nestāstīšu, bet no tā laika pilnīgi un galīgi nevaru ciest skaitli 6. Ja nu vēl 7 vai vismaz 5. P.S. No rīta uzzinājām, ka ap 6.00 atrasts noslīcis vīrietis, vietējie zināja stāstīt, ka šai ezerā karu gadu noslīkst pa vienam vīrietim(kāpēc tikai vīrieši, to nevar izskaidrot).