Tika atgādāts ģenerālis. Tas pats, kurš Go ZhunHanu reiz bija iesviedis karcerī. Tas pats, kurš pavadīja viņu līdz mājām, pats dodoties uz Tibetu, kur piedalījās militārā operācijā. Kaut Go ZhunHans vēl neprata sakarīgi runāt, viņi tomēr sajuta viens otra dvēselisko tuvību un maigi smaidot turēja viens otra roku.
Taču toreiz karcerī, kad ģenerālis vēl nebija viņa draugs, Go ZhunHans ievēroja, ka paniski baidās no slēgtām telpām, taču kaunējās raudāt, un tāpēc visu tur pavadīto laiku stīvi blenza vienā punktā. Un teica aājuākšķ, kad gribēja ēst.
- Āajūākšķ, āajuāķšķ!
VII daļa
Lidmašīnā uz Sičuanu ģenerālim tika izstāstīta situācija.
- Vecais labais Go Zhun Hans,- viņš teica, - būtu labi viņu atkal redzēt.
- Redzēsi, redzēsi, labāk domā, kā risināt šo problēmu.
- Kāda problēma? Es zinu šo stāstu, un es tiem to arī stāstīšu, - ģenerālis vienkārši noteica.
- Bet tomēr tas ir kaut kas nepieredzēts!- teica viņa pavadoņi. – Tas ir tik savādi.
Un ģenerālis tad mulsi berzēja pieri, domādams, ka noteikti viss nokārtosies - ka pavadoņi tikai sabiezina krāsas, bet visi domāja citādāk un uzsvēra, ka tas varētu būt grūts uzdevums ar traģisku iznākumu. Tieši traģisku, tā viņi teica, un ģenerālis klusēja. Viņš domāja par stāstu. Viņš domāja par Go ZhunHana dzīvi un likteni.
- Āāā, starp citu, - vēl pirms pamest ģenerāli viņa biznesklases dīvānā, - vai mēs teicām, ka Go Zhun Hans ir miris?-
- Nēē..., - sacīja šokētais ģenerālis.
- Nu re, tāpēc mēs jau sakām, ka tas ir savādi, un par tām traģiskajām beigām.-
- Jūs teicāt “traģisku iznākumu”.
- Nu kāda starpība! Nepiekasies vārdiem un domā par stāstu!-
- Man nav jādomā, jo es to zinu.
- Tad domā par kaut ko citu!
- Par ko gribēšu, par to domāšu.
- Ei, puiši, nestrīdieties!- runātāja bija jauniņā stjuarte. Kaislības pierima un ģenerālis piespieda strīdniekam roku. Pārējais lidojums pagāja bez strīdiem. Ģenerālis vēroja mākoņus, tad domāja par pasaules rašanos un redzēja sevi, kā vienu no bitītēm, kas medu vāc no pļavu ziediem. Pašam nemanot viņš aizmiga un skūpstīja sapnī geišu, kura masēja tam plecus.
- Pamasē lūdzu vēl, tur augstāk pie labā pleca.
Taču geiša nerunāja ķīniešu valodā, tāpēc ģenerālis apvainojās un pagriezis tai muguru, sāka demonstratīvi skaļi krākt. Un redzēja sapnī Go ZhunHanu.
- Āājū..., - viņš iesāka.
- āķšķ..., - ģenerālis nobeidza žāvādamies un pasniedza tam prjaņiku.
VII daļa
- Mēs nolaižamies, - viņu pamodināja pavēloša balss un spēcīga roka palīdzēja piecelties.
Kad ģenerālis ieradās, puiši bārā vāca krūzēs brālēna astrālā ķermeņa paliekas, tāpēc viņš nelika uz sevi gaidīt un nekavējoties sāka stāstīt stāstu pūlim, kas bija sapulcējies visapkārt
- Ak dzidrums? - viņš jautāja.- Viņš teica par dzidrumu kaut ko?- Tad mēģināja sameklēt īstos vārdus. – Jā... es zinu...es sapratu...- Ģenerālis iegrima nelielās pārdomās, tad iesāka stāstīt tik dabīgi un brīvi, ka likās - iepriekšējā stāstītāja nemaz nav bijis.
...tas dzidrums kļuva duļķains, un viņa - astoņu zirgu strauji vilkta - nonāca ZhunHana galvā. Tajā bija tādi veidojumi, kas vērpās kā kurmju alas, tāpēc atrast pareizo ceļu pa Go ZhunHana apziņas strēmelēm bija ļoti apgrūtinoši. Viņa uz brīdi apstājās un padomāja. - Vajadzētu būt kādam risinājumam... Hmm...Tā nevar būt, ka nekā nav...-
Ģenerālis runāja lēni, kā diktējot un nepamanīja, ka lēnām pāriet uz sev vien saprotamu dialektu, kurā bija runājis arī piektā pulka seržants, bet vīri nepārtrauca, tie klausījās.
Viņa mēģināja meditēt, tad vaimanāt, tad piesaukt svētos garus. Nekas nenotika. Nepalīdzēja arī neprātīgas šamaņu dejas dunas sacelšana slidīgajā dvingā - tā bija tik bieza un necaurredzama, ka tur noslāpa pat sīkākais kliedziens. Viņa tad klusēja, bet arī klusums palika nesadzirdēts. Tomēr mazā sičuaniete neapjuka un vērsās pie Budas.
- Om mane padme hum, om mane padme hum...- smalka vibrācija klīda tumšajos labirintos...
- Vai tu ko vēlējies?- jautāja Buda.
- Jā.
- Un?
- Varbūt tu vari man līdzēt?
- Nē, es esmu Buda, nevis zelta zivtiņa. Es neīstenoju cilvēku vēlmes. Es dodu tiem savu apziņu, kurā viss ir viens tik un tā, tā ka neuztraucies lieki.
- Prātīgi,- viņa teica , - ļoti prātīgi, bet tomēr, ko man darīt?-
- Man tīri labi patika tā ideja par mantru.
Un mazā ķīniete apsēdās atkal un turpināja skaitīt pie sevis om mane padme hum...
Vīri sēdēja domīgi, lēnām sūkdami tekilu pēc tekilas. Vecajam ģenerālim no runāšanas sāka slāpt.
- Ei, uzsauciet man vismaz alu!- viņš atkal pārgāja uz skaidru Sičuanas dialektu, bet vīri bārā pikti sarosījās, ka stāsts atkal pārtraukts. - Ko nē, to nē, brāl. Kad pabeigsi – kaut vai mucu, - un armijnieks aplaizījis lūpas turpināja.
Šī netveramā skaņa, šī mantra, klīda tumšajos labirintos un nenesa priecīgas vēstis, jo aizvien skaudrāk sieviete saprata uzdevuma neizpildāmību, pat bezjēdzību. Taču viņa centās un neatlaidīgi taustījās neizstaigāmajos plašumos. – Es tevi mīlu, mīlu, mīlu, un es varu tev līdzēt, es jūtu to... - viņa izmisīgi čukstēja, tad skandēja mantru, stingri sakodusi zobus - tā, ka tie lēnām drupa un plosīja lūpas. Acis asaroja un ausīs sitās gonga skaņas. Dong, dong, dong. Rokas raustījās uz visām pusēm, kad lūza kājas, un viņa norāva ķēdi no kakla, kur karājās krusts. - Skrien!- krustā esošais pavēlēja, - tagad tev atliek vienīgi skriet. Un viņa skrēja uz visām pusēm, apmaldījās, tad nonāca tur, kur jau bija bijusi, tad līda un locījās kā dauzīta čūska. – Palīgā,- viņa kliedza,- laidiet mani ārā!-
- Briesmīgi, - teica Fan Yi, un vīri bālām sejām piekrita.
Tā pagāja vairākas stundas. Viņa nogura un gribēja atpakaļ, taču apstājās apjukusi pie samta karietes. Zirgi bija atsējušies, saspārdījuši šauro izeju un paklīduši, kurš nu kurais. – Es esmu ieslodzīta, - viņa nodomāja, – bet kāpēc es saucu palīgā? -Tad paspēra pāris soļus uz priekšu un atpakaļ, bet nekas nemainījās, tikai palika tumšāks un vēsāks...
Tātad tomēr mainījās,- kareivi pārtrauca kāda smalka balstiņa. Tā bija vecā Hu Zhou mazmeita.
- Csss! – Atskanēja no visām pusēm un viņš turpināja.
(viņš turpinās)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
