Sveika mana vienigā, kaut Tevi es nemilu. Sveika, aiz ielas stūra pazūdoša, tumsā zem mana loga nojaušama, telefona klausules klusumā elpu aizturējusi, naves bāla savas mīlas sāpēs man pretī veroties, zinot – es Tevi nemilu. Un kaut arī Tu man neesi to atklājusi ne ar vienu vārdu, katram aklajam ir skaidrs - kā Tu mani mili, tā neviena cita mani milejusi nav.
Tu – daiļā, gudrā, kaisligā, trakā , zinu, Tev vairs nav sirds, to Tu esi atdevusi man. Nu man ir divas sirdis – bet es nemilu Tevi. Un tomēr, tieši pateicoties Tev es zinu – mīlestība ir mūžīga, un mes vienmēr būsim vismaz trīs – es, Tu un Tava mīlestība.

….un vienmēr būs vēl kāda, ko mīlu es, bet , kas nemīl mani……un dzīves mūzīgā zilonīšu ķēde – viens otram astē, bet nekad viens pret otru. Šī ķēde var pagriezties ari uz otru pusi un, es ticu, tikai Tu paliksi pagriezusies pret mani vienmēr. Tāpēc tieši TU mana nemīlētā esi galvenā aktrise šajā mīlas spēlē, bez Tevis viss šis teātris būtu nemainīga niecība un gadījumu sakaru komēdija, Tu esi tā, kas to padarījusi par mīlas drāmu, kurā kaut kas var arī mainīties. Tieši Tava mīlestība ir tā, kas glābs pasauli.

Es dzeru sarkanu vīnu uz Tavu mīlestību , jo tā man pieder vienīgam! Un varbūt tieši Tu esi manas dzīves jēga un piepildījums. Priekā!

Kāds, ko Tu mīli

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit