Sīks augums gultas pēļos tagad dus,
Un acis tukši raugās.
Tēt mīļais, kamdēļ tu tik kluss...
Kā tāla ceļa jautās.
Es nezinu vai kādreiz spēšu
Ar domu aprast šo.
Teic - kā no atmiņas lai dzēšu
Tik mīļo plaukstu tavējo.
Es atminu tās pļavas, lauku ceļus,
Kur divatā reiz gājām.
Vai tiešām redzi tu jau veļus
Pie savas gultas stāvam?
Jau dienu apņem silti saules stari,
Un sniega pulkstenītes zied.
Tu taču zini ka vēl vari -
Tev vajag dzīvot, priecāties un iet.
Tev tikai ļoti vajag gribēt dzīvot!
Vēl laiks tev dots ir te.
Tev jāļauj matiem vējā brīvi plīvot,
Jo brīnišķa ir pasaule.
Tas dārzs bez tevis zālēm ātri augs,
Un saule spīdēs viedi.
Pat ābeles un plūmes plauks
Bez tevis tukšiem ziediem.
Nu gana, gana gulēts jau!
Nāc -
Celies,
Ej
un Dari!
Tu vari...
Vari?
Tu vēl to VARI!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
