Kur tumsa sniegota pret debesi stīdz

Gar vientuļām priedēm kalnup kāpjot

Kā putna spārniem un nedvešot balsi

Pret likteni kas sansārā ierakstīts


Viena vientuļa pēda un vēl viena tad;

Zaru pirksti pie ūdenskritas maigi vēl

Kā par visu aizgājušo piemiņa

PADODIES KAD PATS SEVI TU SĶEL!


Ir vakars un drēbes noplēstas pavisam

Skropstās ziemvasaru smagums tāds!

Līdz kore lūzt uz kuras bij mans nams

Un kāds man ļoti līdzīgs man pakaļ nāk


2001.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit