Krīt vāze stiklota no rokām ... neveiklām
Un daudzos sīkos, gabaliņos drūp,
Liekas, visas cerību zvaigznītes iemirdzas...
Bet posts ir mājās, manas mīļās stikla vāzes nav...
Viens vien mierinājums man tīk -
stikla traukiem plīstot,
Laime pati mājās nāk...
Kas gan to būs izdomājis? Kas to lai zin teikt?
Laimi tomēr gaidīt pienākas man,
Mazam pelēcīgam ierindas cilvēciņam.
Vai tā nāks kā kosmosa varenais spēks,
Vai tās būs daudzas mazas, ikdienišķas,
Kuras apvienojoties vienā veselā kamolā,
Veido to lielo, vārdos neizskaidrojamo Laimi...
Cerība ir muļķu mierinājums,
Tam var piekrist, var arī nē,
Bet labāk cerība nekā pesimismā grimt...
Un jauna diena pati pretī steigs,
Un jaunas izjūtas tai līdz....
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit
