- Es atvainojos... – pēkšņi kāds Rūdim viegli iebikstīja mugurā. Tā bija iepriekš ātri no viņa redzesloka nozudusī rudmate. Rūdis bija nostājies priekšā virtuves durvīm un dumji blenza svešajā sievietē. – Vai es drīkstētu? – viņa miegainā pieklājībā pajautāja. Viņš, kautrīgi pamādams, ar plašu roku vēzienu lika saprast, ka „ceļš ir brīvs”, un palaida rudmati, kas apsēdās turpat pie galda.
Pēc brīža virtuvē ienāca iepriekš iepazītā Nanija. Viņai mugurā bija gaišzils frotē halāts, kuru rotāja mazi delfīniņi. Nanija uzmeta Rūdim dusmīgu skatienu, bet tad paķēra uz gāzes plīts stāvošo pannu un to rūpīgi aplūkoja. Nēģeris nez kur bija sadabūjis laikrakstu „Praktiskais Latvietis”. Rudmate acīmredzot vēl nebija pamodusies, par ko liecināja viņas vienaldzīgā vēršanās ārā pa logu. Nanija kaut ko pie sevis nomurmināja un tad, veikli no saldētavas paķērusi sasalušu kāpostgalvu, viņa to nevērīgi uzmeta uz pirmīt apraudzītās pannas. Naniju, šķiet, bija pārņēmusi pavāra radošā dzirksts – viņa radio sameklēja skaļu, ritmisku mūziku, atrotīja frotē halāta rokas un ar vilcenes gādību iekaucās:
- Zūūūzēēē... Cik kāpostu plāceņus tu gribi? – zem pannas degošā liesma jau bija nedaudz atkausējusi apledojušo kāpostgalvu. - Nezinu, - atskanēja bērnišķīga balss kaut kur no tālākā dzīvokļa gala. Pēc bērnišķīgās balss varēja noģist, ka Zuze ir tā pati zēngalviņa, kas Rūdi bija pārsteigusi vannas istabā. Neieguvusi skaidru atbildi, viņa neapmierināti apgrieza otrādi pannā kūstošo kāpostgalvu.
Vārdu sakot, ikviens virtuvē bija ar kaut ko nopietni aizņemts, tā ka pat aci nepamirkšķināt. Rūdi savukārt šajā mirklī pārņēma ļoti izteikta, taču tai pašā laikā arī neskaidra sajūta, proti, vai nu viņš virtuvē neatrodas un visi pārējie atrodas, vai arī viņš atrodas, bet citi ir tikai viņa slimo murgu un nenorūdītās mākslinieciskās iztēles auglis.
- Nebūs nekādi plāceņi!!! – šausmīgā niknumā izdvesa Rūdis, nespēdams izturēt šo atbaidošo sajūtu. Viņš aizgrieza gāzi un bezkaunīgi satvēra Nanijas ausi. Tiesa, auss viņai bija diezgan maza, tāpēc Rūdis to saņēma ne bez pūlēm. Atskanēja spalgs jo spalgs sievietes kliedziens. Uz virtuvi atsteidzās iepriekš vannas istabā redzētā zēngalviņa – būtne, kam šeptmanīgā Nanija bija paredzējusi cept kāpostu plāceņus. – Nu, jomajo, ko jūs šeit visi darāt!? – izmisis un pārskaities augošā agresivitātē jautāja Rūdis, vēl aizvien atrazdamies tuvu satricinājumam. Rūža jautājums un ne tik daudz viņa rīcība visus klātesošos kaut uz brīdi sastindzināja. Taču Nanijai, kuras auss atradās naidnieka spīlēs, nebija laika filozofēt, citiem vārdiem, viņa izpildīja klasisku aizsardzības paņēmienu kompleksu. Un viņa to darīja itin veiksmīgi, t. i., Rūdis attapās guļus stāvoklī, turklāt viņa galva jau otro reizi šajā rītā tika traumēta – pēc veiksmīgi izpildīta Nanijas metiena pār plecu viņš atsitās pret gāzes plīti un no spēcīgā trieciena zaudēja samaņu. Krītot Rūdis ar roku bija paķēris līdzi nažu un dakšu žāvētavu, kā arī pannu, kurā tika atkausēta sasaldētā kāpostgalva. Viņš gulēja bezsamaņā, ar apcepinātu kāpostgalvu uz krūtīm. - Hei, jūūū! Tas tik bija metieniņš, - brīnījās satrauktā Zuze, kuru Rūdis vēl pirms neilga laika bija pamanījis savā vannas istabā, izlienam starp cīņu mākslas pratējas Nanijas kājām. Arī citi klātesošie kaut vai ar acīm pauda atzinību par sievietes drosmīgo rīcību: - Wow! – pacēlis īkšķi uz augšu, sajūsminājās nēģeris.
- Jā, šis jau nav pirmais gadījums, kad cilvēkam gaišā dienas laikā, pilsētas centrā uzbrūk, - ar ļoti pašapzinīgu zemtekstu sprieda Nanija.
- Nava gan, - piebalsoja rudmate, kas beidzot sāka pamosties.
Pulkstenis rādīja deviņi no rīta; Rūdis joprojām bezsamaņā gulēja uz grīdas; nēģeris vēl arvien rokās turēja „Praktisko Latvieti” un centās izburtot kādu interesantu virsrakstu - „Kā paglābt kāpostgalvu no garaušiem?”; rudmate no ledusskapja bija paņēmusi piena paciņu; bet radio skanēja kārtējais ziņu raidījums:
...desmitgadīgs irākiešu bērns nogalināts, kad ASV spēki atklāja uguni uz simtiem demonstrantu...
- Tu nepiededzini to kāpostu! - pēc nelielas klusēšanas Nanija līdztekus radiobalsij norādīja Zuzei, kas rokās turēja pirmīt Rūdim virsū uzkritušo kāpostgalvu. Zuze pavirši kaut ko atrauca un atkal uzlika uz pannas pakusušo kāpostgalvu. Radio diktors savā bezkaislīgajā balsī turpināja:
...Indijas Orisas štata ciematam Sudusudijai uzgāzies meteorīts, kā rezultātā pilnībā nodegušas divas mājas, cietuši 20 cilvēki, bet viens gājis bojā...
- Ak, Indija. Tā ir mana sapņu zeme! - pēkšņi, it kā milzīgos iekšējos pārdzīvojumos gremdēdamās, nopūtās rudmate. Viņa turpināja vērties kaut kur ārā pa virtuves logu, lēnām malkodama glāzē ielieto pienu. Rudmate patiešām izskatījās diezgan Austrumnieciska – kalsna, dzeltenbrūna un ar apskaidrotu skatienu. – Un tie budisti... nu viņi vispār ir fantastiski: tik mierīgi un līdzsvaroti, - turpināja rudmate, kuras virslūpu daiļoja dzertais piens, - es būtu gatava atdot visu, lai ar viņiem aprunātos par lielo dzīvi.
...Vismaz 11 cilvēki ir gājuši bojā bumbas sprādzienā, kas nograndis Kolumbijas pilsētā Florensijā...
- Trakā, tev zili dūmi griežas no tās kāpostgalvas, - Nanija mātišķi norādīja Zuzei, kas patiesi bija iepīta smacējošos dūmos. – Pagriez mazāku uguni!
- Laikam nekas nesanāks, - bēdīga secināja Zuze, redzēdama, ka no sasaldētās kāpostgalvas pannā vien palikusi izkususi pļeka. Viņa neapmierināti apsēdās pie galda.
- How do you spell it? – iejautājās līdz tam ar „Praktisko Latvieti” aizgrābtais nēģeris, - k-a-p-e-s-t-dž-a-l-v-a? – Taču viņa jautājums citos nerada atsaucību.
- Es vienreiz runāju ar kādu indieti, un viņš man teica burvīgu atziņu: „Esi, kas tu esi, un tu vienmēr būsi laimīga.” Vai tā nav vienkārša, bet skaista patiesība? – retoriski jautājot, savu turpināja malt rudmate ar pavedinoši baltām piena „ūsiņām”. Viņas pirmītējais sapņainais skats bija pārvērties ļoti impulsīvā visa vērošanā. - Nu ja nesanāk, tad nesanāk, - apskatījusi strauji uz sakarsētās pannas savu agregātstāvokli mainījušo kāpostgalvu, noskaldīja frotē halātā tērptā Nanija.
- Live is life, na na na-na-na, - pie sevis mierīgi dungoja nēģeris.
- ... un es biju vienreiz indiešu mūziķu koncertā. Viņi spēlēja sītaru. Viens no mūziķiem uz mani tā skatījās... nu tik valdzinoši viņš skatījās, ka man skudriņas sāka pa muguru skriet, - savu sajūsmu nespēja slēpt rudmate.
- When we all give the power, we all give the best. Evry minute of an hour, don´t think about the rest. – nēģeris pavisam nopietni bija iejuties popdziedoņa lomā.
- Kāda jēga no šādiem kāpostiem? - par Zuzes radošo neveiksmi sūkstījās Nanija, - pa velti izmesta nauda. Šādas un līdzīgas sarunas vēl kādu brīdi turpinājās. Ar seju pret grīdu gulošais Rūdis jau dažas minūtes atradās bezsamaņā, un nevienu tas sevišķi nesatrauca, taču lēnām viņš sāka atžirgt. Radio diktors, kā ierasts, ziņu raidījumu beidza ar kādu nenopietnāku informāciju:
Bijusī seriāla "Pludmales patruļa" zvaigzne Karmena Elektra atklājusi, ka domā par seksu vismaz reizi 20 sekundēs.
Rudmate, Zuze un Nanija sazvērnieciski iespurdzās par šādu pikantu ziņu. Rūdis, uzmanīgi pagriezis galvu, pamanīja kā visām trim sievietēm no spurgšanas trīc kājas. Turklāt vienā brīdī kāda kreisā kāja uzmanīgi novilka čību no labās kājas un ar savām sasprēgājušajām pēdām nesteidzīgi sāka glāstīt kādu citu kāju, kas bija tievāka un ar gaišāku ādas krāsu. Rūdis paskatījās uz augšu un saprata, ka glāstītāja ir Nanija, bet glāstu saņēmēja – Zuze.
- Ja es varētūūū. Ja es gribētūūū. Es būtu kā putns šai nebeidzamā brīvē, - it kā pie sevis, it kā citiem, patiesi debešķīgā balsī nodungoja rudmate, turpinādama perināt savas apcerīgās domas par Indiju. Rūdis pamanīja pie ledusskapja nokritušu maizes nazi. Viņš vēl nebija pietiekami atspirdzis un tikai puslīdz spēja aptvert notikušo un notiekošo. Rūdis atkal paskatījās uz galda apakšu – tagad jau Zuzes pēdas ceļoja pa Nanijas kājām un ne tikai kājām...
- Vispār tā ir skaista dziesma, - nopietni sprieda rudmate, kuras baltās un apkaltušās piena „ūsiņas” nu izskatījās vairāk komiskas nekā erotiskas. - Kura? – jautāja Zuze. - Tā – par nebeidzamo brīvi. Es ļoti personiski izjūtu tos vārdus.
Šai brīdī, kad virtuvē jau labu laiku bija valdījusi dīvaini neskaidra gaisotne, Rūdis grīļodamies piesvempās kājās un ar asu labās rokas kustību satvēra savu neseno pāridarītāju – Naniju – ap kaklu un kreisajā rokā turētā naža asmeni viņš pielika ļoti cieši klāt viņas miega artērijai.
- Davai, pazūd no šejienes! – milzīgā aizkaitinājumā un smagi elsodams, norūca Rūdis. Viņš sajuta no aptvertā sievietes kakla plūstošo sirdspukstu pulsāciju.
Šoreiz visi no tiesas izskatījās satraukušies. Rudmate pat sāka nelabi brēkt. Zuze gribēja kaut ko darīt lietas labā, taču Rūža izkliegtais brīdinājums: „Es viņu nežēlošu!” pamudināja apstāties. Arī nēģera svētais miers bija izjaukts, taču viņš acīmredzot vismazāk saprata ko darīt, tāpēc ar milzīgu spēku metās bēgt, lekdams pāri galdam, bet paklupa un nepatīkami sasitās.
- Tu ej pirmā! – pavēlēja Rūdīs, kamēr vēl citu skati bija vērsti uz cietušo nēģeri. – Kusties! – Rūdis vēl kategoriskākā tonī komandēdams, ar pirkstu norādīja uz rudmati.
- Kāpēc tieši es? – stulbā naivumā iejautājās rudmate. – Lai viņa iet pirmā, - rudmate norādīja uz Zuzi. - In Jux Mani Xen, - berzēdams sasistos ceļus, pie sevis murmināja uz grīdas guļošais nēģeris, vairākkārt turpinādams atkārtot šos vārdus. - Nē, tu pagaidi! – niknumā par nēģera pesteļošanu iedegās Rūdis. - Pagaid? – jautājoši vērdamies Rūdi, atkārtoja nēģeris. - Nē, tu pagaidi! – vēl lielākā niknumā izgrūda Rūdis. - Pagaid? – nēģeris tomēr kaut ko nesaprata. - Nē, tu pagaidi! – Rūdis gandrīz vai eksplodēja. - Pagaid? - Nē, tu pagaidi!
(Turpinājums sekos)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
