Pats Ivars, savilcis uzacis, drūmi caur pieri raudzījās uz Prezidentu ar savām bērnišķīgajām, naivuma pilnajām acīm un pat neapzinājās sava teiktā jēgu. Pirmais valodu atguva Prezidents, kurš pie šādām situācijām jau bija pieradis Saeimas un Ministru kabineta sēžu apmeklējumu laikā.
— Puisīt, vai tu zini, ka tā runāt nedrīkst un ka par tādiem izteicieniem Ziemassvētku vecītis tev dāvanas vietā atnesīs žagarus? — tēvišķi vaicāja Prezidents.
— Nesplaud man batonus ausīs, lesnais! Salavecis žagarus nekad nenes, tikai dāvanas, — atbildēja Ivars.
Atkal uz brīdi iestājās klusums, bet šoreiz visi atguvās ātrāk, tai skaitā arī bērnunama direktors. Izlīdis no pedagogu bara, viņš piegāja pie Prezidenta un mazliet drebošā balsī sacīja:
— Lūdzu, piedodiet šim palaidnim, Prezidenta kungs! Viņš jau nezina, ko runā. Droši vien būs kaut kur saklausījies nejēdzības un nu atkārto tās…
— Lai nu paliek! Man pašam aug divi dēli un meita, un es zinu, ko tas nozīmē, — samierinoši noteica Prezidents un atkal pievērsās puisēnam.
— Saki, kur tu dzirdēji tik neglītus vārdus?
— Visi bēlni tā runā, — tieši atbildēja Ivars.
— Vai patiešām visi? — Prezidents izbrīnīti savilka uzacis.
— Jā! — lepni paziņoja Ivars. — Mēs tos dzildējām no dilektola, kad tas leiz lamāja skolotāju Jautlīti.
Vēl viens klusuma mirklis, un vairāk nekā 30 acu pāri pievērsās direktoram, kura sejā skaidri bija lasāma vēlēšanās šai acumirklī ielīst 9 pēdas zem zemes vai vēl dziļāk.
— Prezidenta kungs…. Es…. es…. — nobālējis stostījās direktors, taču apklusa, kad Prezidents pievērsa viņam savu skaudro zilganzaļo acu skatienu, kura priekšā parasti ikviens kancelejas darbinieks palika melns un maziņš.
— Kauns, kauns, direktora kungs! Šķiet, ka nevis šim puisēnam, bet jums salavecis šogad atnesīs žagarus, — stingri noteica Prezidents, uzsverot vārdu "žagarus".
Ar to arī šis incidents beidzās. Prezidents izteica vēlmi apskatīt bērnunama telpas. Pasniedzēji kā vistas satrenca bērnus atpakaļ mājā, aiz kauna gatavs izzust no zemes virsas un nokāris savu plikpauraino, deniņos jau iesirmo galvu, pakaļ lēnām ieslāja direktors. Kā ikkatrā viesošanās reizē Prezidents izteica savu neapmierinātību ar bērnu sliktajiem dzīves apstākļiem, apskribušo ēkas fasādi, nolietotajām tualetes telpām, kuru sienas no vienas vietas klāja dažādi nepiedienīgi zīmējumi, apsolīja celt šo jautājumu risināšanai valdībā, izdalīja bērniem salaveča Mārtiņa sarūpētās saldumu paciņas, kurās bija pāris mandarīni, lētas konfektes un viena šokolādes tāfelīte ar izbeigušos derīguma termiņu, un, ātri atsveicinājies, iemuka savā limuzīnā, kas, kratīdamies un zvārstīdamies, pa grumbuļaino ceļu pavadoņu kolonnas vidū lēnām sāka virzīties atpakaļ uz Rīgu.
Automašīnā valdīja klusums. Pat salavecis Mārtiņš nemēģināja patraucēt Prezidentu, kurš, izdzēris pāris glāzes degvīna, atzvēlās sēdekļa stūrī un vaļēju muti iesnaudās. Automašīnas kratīšanās ieaijāts, viņš sapņoja par Ziemassvētku brīnumu. Prezidents tā arī nesaprata, ka šis brīnums pie Desu un citu bērnunamu iemītniekiem tā arī nekad neatnāks..
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
