Uga: Nedzejiska Atzīšanās. Fragments.

Tā bija drēgna septembra diena. Man bija slikts noskaņojums – par sevi atkal lika manīt kunģa čūlas pārpalikumi, vilka uz krustiem, slikti dzirdēju ar labo ausi, jo tajā jau sen bija izveidojies prāvs co2 vai kādu citu vielu saturoš korķis.

Es domāju par to – kāpēc esmu tik nožēlojams tips!!? Un kāpēc neviens, kas nāca man pretī pa ielu, mani nesveicināja. Mans mobilais klusēja jau ceturto dienu, es nebiju vajadzīgs nevienam….

Todien bija paredzēta kārtējā komisijas sēde, no kuras es aizgāju, aizbildinoties ar hemoroīdu lēkmi. Vējš dzenāja pa zemi saņurcītus talonus un Tautas partijas uzsaukumu fragmentus ar aicinājumu ziedot līdzekļus policistu algu paaugstināšanai.

Kāda lapiņa vējā dejoja slikti iestudētu vēderdeju un pēkšņi mainījusi trajektoriju ielidoja man tieši sejā. Es sadusmojos.

Iezvanijās telefons. Ilgi necēlu, jo neticēja, ka tiešām zvana man. “Šeit zvana kāds, kam ir ko piedāvāt. Darbs nebūs grūts, bet alga salda”, teica sveša, bet Farinelli Kastrāta cienīga balss.

Es piekritu! Caur koppapīru es nozīmēju 14000 eksemplārus lapiņām, kur pusizģērbta Mikipele ar mazu pletnīti slānīja Zajacu no Nupogodji. Visam apakšā es rūpīgi izkrāsoju uzrakstu – Banda. Lai saņemtu solīto saldo samaksu, es iznēsāju šīs lapiņas melnā nakts stundā, īpaši dāsni tās sabāžot profesionālo arodskolu, ministriju kafejnīcu, veģetāro bufešu un benzīntanku pastkastītēs. Sociālās mājas “Mūža ligzda Imanta – 3” mani pieķēra saimniecības daļas vadītāja mīļākais.

Tagad es uzturos Matīsa cietumā. Nav tik traki, logi nav uz miskastēm un kamerā es neesmu viens. Ar mani kopā ir Koļa. Viņš ir slavens. Viņu rādīja pa televizoru raidījumā “Kriminālais pusdienlaiks”. Viņš izcieš sodu par nepilsoņu nomētāšanu ar Vilhelma pankūkām. Kopā jautrāk.

Starp citu – dzīve man nemaz vairs nav vientuļa. Vismaz reizi dienā man kāds piezvana. Parasti tas ir kāds no aģentūras LETA. Es gaidu, kad beigsies pirmstiesas izmeklēšana. Starp citu, vai jūs man neatnestu trīs eklērus..???”