- Jums ir kaut kas, par ko jūs domājat visu dzīvi, cik vien sevi atceraties?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vakara intervija ar slaveno krievu kinorežisoru Aleksandru Sokurovu

- Jā. Tās ir domas... Tas viss ir ļoti vienkārši. No kā cilvēkā rodas skumjas? No kā cilvēkā rodas vientulība? Tas viss. Un kāpēc tas viss izdomāts. Kāpēc izdomāta nāve, kāpēc Dievs tas Kungs devis mums saprašanu, ka esam mirstīgi? Kāpēc viņam tas vajadzīgs? Vai tad mums dzīvē citu bēdu trūkst? Ja reiz esam mirstīgi, cik labi būtu, ja nezinātu to, ka mēs esam mirstīgi.

- Tāpēc rodas skumjas?

- Nē, tā ir tāda pārdomu paplašināšana. Skumjas izriet no rakstura, no tā, ka... Es vienkārši ļoti agri sapratu, ka, lai kaut ko izdarītu, nākas no daudz kā atteikties, daudzās situācijās sevi pārvarēt un uz daudz ko sevi piespiest. Tas bija pats smagākais, pats sāpīgākais atklājums, kuru es izdarīju attiecībā pret sevi un pret dzīvi kopumā - nepieciešamība, brīvības trūkums dzīvē. Izvēles brīvības trūkums un jau vēlāk es sapratu, ka tas patiesībā nav atkarīgs no politiskās vides. No tā, kādā valstī tu dzīvo, kāds šajā valstī ir politiskais režīms. Šī nebrīves sajūta nerodas no tā, ka tu dzīvo totalitārā valstī. Es arī padomju varas gados darīju to, ko gribēju. Mani sodīja, aizliedza filmas, bija lielas nepatikšanas, bija smagi. Bet es to darīju ne tāpēc, ka cīnījos ar pastāvošo varu. Mani neinteresēja politiskā realitāte. Viss bija skaidrs, nebija nekādu jautājumu. Es to darīju tāpēc, ka man bija jautājumi pašam sev. Es neesmu uzņēmis nevienu politisku filmu. Vienkārši nav interesanti.

Tomēr, ziniet, dvēsele jūt, tā vairs nedomā. Un no tās tiek sūtīti signāli, no kuriem sirds sažņaudzas. Sažņaudzas no šīm skumjām, nožēlas, visdziļākās nožēlas. Vārdam “nāve “ ir tikai viens sinonīms. Šis šausmīgais, atbaidošais, biedējošais vārds “nekad”. Šis vārds “nekad” nozīmē nāvi. Es vairs nekad nedzirdēšu viņa balsi. Es vairs nekad nepieskaršos viņa rokai. Es vairs nekad nedzeršu tēju kopā ar viņu. Es vairs nekad neiešu pa ielu viņam blakus. Es vairs nekad nepastaigāšos pa naksnīgo Pēterburgu ar šo cilvēku. Nekad. Lūk, šis “nekad” saliek punktus pat tajos teikumos, kur kādreiz, liekas, bija salikti daudzpunkti.

- Jūs esat neticīgs cilvēks?

- Tā ir ļoti intīma dzīves daļa, man jāsaka. Ziniet, kā citās tradīcijās, piemēram, pareizticībā. Saka “nateļņij krest” – krusts kaklā. Viņš nekad netiek rādīts. Tagad sievietes Krievijā demonstrē šos krustiņus uz savām krāšņajām krūtīm. Tā ir nekaunība, tas nekur neder. Ticība ir ļoti intīma lieta. Teikt viņām to nav labi, katram cilvēkam jāsaprot, kam viņš tic. Tāpēc, ka patiesībā tas nav viennozīmīgi, viss nav vienots. Vienkāršs mirstīgais, bet es esmu vienkāršs mirstīgais, es varu ticēt tikai kaut kam vienam, bet man tiek piedāvāta vesela pasaule, kosmoss. Es varu ticēt cilvēka mīlestībai. Viņa atnāk, neaiziet. Dievs ar viņām, tām kustībām, ar tiem vējiem! Tai es ticu, ticu, lai arī tās ir mokošas un ne īpaši patīkamas jūtas.

- Es vienkārši domāju, ka ticīgam cilvēkam šo “nekad” pārvarēt ir vieglāk.

- Jūs ziniet, kā to pateikt... Es patiesībā šo dzīvi ļoti augstu vērtēju. Es to augstu vērtēju un lieliski saprotu, ka kaut kur tur tā visa nebūs. Nebūs ūdens malka, nebūs garšīgā ābola. Šī rudens nebūs. Šīs daudzveidības nebūs, nebūs vēja smaržas. Nebūs smaržu vēsmas, kas uzvēdī kā citrusa, meža, vai maijpuķīšu aromāts. Nekā tāda nebūs. Tam es tiešām ticu. Es to augstu vērtēju. Šeit, patlaban es to augstu vērtēju un baidos, ka ne pret ko nevarēšu to mainīt. Ne pret ko. Vēl vairāk tāpēc, ka esmu vienkāršs, grēcīgs cilvēks, varbūt ne vairāk grēcīgs kā pārējie. Paradīzē es noteikti netikšu. Par to, ko esmu izdarījis, par to, ka Kungs mani visu laiku tur aizdomās kā konkurentu, kā cilvēku, kurš rada mākslas darbu un pūlas visu laiku pa savam uz kaut ko paskatīties. Es neslēpju, ka radu citu dzīvi, mani neinteresē mākslas poligrāfiskais princips.

Es neatdarinu, es cenšos uz ekrāna radīt citu dzīvi. Vai tas izdodas labi vai slikti, bet es to daru patiesi un neslēpju to. Jā, es cenšos radīt citu dzīvi – ar visām kļūdām, ar profesionāliem un, tā saucamiem, neprofesionāliem tēlotājiem. Vienkārši cenšos radīt citu dzīvi. Par to visu, protams, man galvu neglaudīs. Jūs domājat, ka šīs dzīves vietā es došu priekšroku ellei? Protams, nē! Es mīlu un novērtēju to, kas ir šeit. Mira tēvs, es varu ar viņu sarunāties, cik gribu, bet viņš ir aizgājis. Par ko es esmu tā sodīts? Kāpēc mani – cilvēku – ir jāsoda ar šo nāves varenību? Ko es esmu nodarījis? Kur ir mana vaina? Kāpēc? - Kāpēc jūs uzskatāt, ka attiecības starp tuviniekiem ir svarīgākas par pašu dzīvi?

- Varbūt, tas nav īsti precīzi. Grūti pateikt, kas ir svarīgāks par dzīvi. Varu pateikt, ka attiecības starp tuviniekiem ir dzīvē pašas sarežģītākās. Nav sarežģītāku attiecību kā attiecības starp māti un meitu, starp māti un dēlu, starp dēlu un tēvu, starp brāļiem un māsām. Tās ir pašas sarežģītākās attiecības, pašas smagākās. Pašas sarežģītākās attiecības tieši tāpēc, ka jūtas tajās tiek pārbaudītas ar dzīves rutīnu. Ar dzīves ikdienu, ar tās parastumu, viduvējību, garlaicību – ar to visu. Ļoti grūti ir saprast, kur šajās attiecībās ir robeža. Grūti saprast, kur mums... Ja, piemēram, dēlam attiecībās ar māti jāpastāv uz savām prasībām. Kur ir šīs gribas izpausmes robežas? Ja māte izvirza kādas prasības meitai, kur ir šī spiediena robežas? Kur tās tiek pārkāptas? Kurā brīdī pazūd tā mīlestība? 99 procenti cilvēku taču nemīl viens otru. Es šeit domāju – radinieki. Dēls nemīl tēvu, māte patiesībā nemīl meitu, bet meita patiesībā nemīl māti. Viņi nemīl. Viņi vienkārši dzīvo, jo ir nolemti radniecībai. Ja konkrēta sieviete ir dzemdējusi kādu konkrētu bērnu, tas nebūt nenozīmē, ka viņš ir arī viņas garīgais bērns. Fiziskais, fizioloģiskais, jā. Tas nebūt nenozīmē, ka tas ir viņas bērns, ka viņš ir tuvs cilvēks. Katrā cilvēkā pastāv tāds civilizācijas daudzums, ka absolūti nav skaidrs, kādā civilizācijas pakāpē personīgajā attīstībā atrodas meita, kādā – māte. Viņas, kā likums, ir sveši cilvēki. Ļoti reti ir tā, ka tuvi radinieki ir dvēseliski tuvi. Un ne jau mīlestība, kas pastāv visur, ir galvenā problēma, bet gan: kā dzīvot blakus, kur ņemt pacietību, lai dzīvotu un iztēlotos šo mīlestību. Paldies Dievam, daudzi nemaz neapzinās, ka nemīl.

- Vai nespēja mīlēt ir principiāla?

- Jā, diemžēl. Un tomēr situācija nav tik bezcerīga. Tāpēc, ka sevi var radīt no jauna. Gan dēls, gan meita – viņi var radīt sevi no jauna. Iepazīstot mīlestības jūtas, piespiežot, audzinot sevi, domājot par to.

- Tas tā mākslīgi sanāk?

- Tas nav mākslīgi. Tā ir dvēseles attīstība. Iekšēja. Cilvēks piedzimst kā nekas. Ja par tikko dzimušu bērniņu nerūpēsies katru sekundi, viņš mirs. Jaundzimušā cilvēkā vecāki ieliek visu, attīsta visas viņa dzīves puses. Viņi to rada – ar sarunām, audzināšanu un tamlīdzīgi. Tātad tas ir iespējams. Tad cilvēka dzīvē pienāk brīdis, varbūt pēc 17 vai 18 gadiem – katram tas ir savādāk, kādam, varbūt, agrāk, kad cilvēks sāk saprast: bet es taču to saprotu, es redzu sevi no malas. Es saprotu, kāpēc esmu tāds. Te ir tā, bet tur – savādāk. Man vajag panākt to, cīnīties par kaut ko un veidot sevi. Vīrieša raksturam tā ir liela problēma. Sieviete vienalga izveidosies, viņa vienalga nonāks pie kādas pilnības.

- Kur slēpjas vīrieša rakstura problēma?

- Tur, ka vīrieša nav. Vīrietim jārada sevi. Viņa vienkārši nav. Viņam sevi jārada ar personīgo piepūli. Daba vīrieša vietā neko nedarīs. Tā viņam devusi tikai formālās dzimuma atšķirības. Jūs taču ziniet, ka mātes klēpī nav vīrieša. Visi piedzimst kā sievietes. Mātes klēpja siltumā ir tikai sievišķā sākotne. Tikai pēc tam, zināmu darbību rezultātā tiek pārvarēts šis sievišķais pirmsākums un no tā izlaužas... Sākas vīrieša organisma dzimšana.

- Jūs reiz teicāt, ka literatūra jūs interesē vairāk nekā kino. Kur slēpjas kino nepilnība?

- Kā man pietrūkst kino? Ziniet, pamatīguma. Personības, vides, tradīcijas. Laika, kas pārbaudītu māksliniecisko kvalitāti. Kinematogrāfā man ļoti traucē tā skandalozais publiskums, mākslas darba radīšanas dārdzība. Traucē izvirtusī, irstošā kino vide visā pasaulē, ne tikai Krievijā. Tas – no vienas puses. No otras puses – tieši kino ir telpa, kur diletants var justies kā…. Diletantam nekādas problēmas nesagādā ņemt kameru un filmēt, un piesārņot cilvēka apziņu ar visšausmīgākajiem – vizuālajiem – atkritumiem. Tāpēc, man liekas, ka pašas sāpīgākās, dziļākās brūces cilvēkam rada vizuālie ieroči. Vizuālais kā mūsdienu ierocis.

- Cilvēks vairs neredz?

- Cilvēks nejūt, viņu aizvieto, māna, pieviļ. Visās nozīmēs, saprotiet. Pieviļ.. Rodas viltus priekšstats par intelektuālu un dvēselisku pieredzi. Cilvēks, kurš zināmā vecumā noskatījies 50 vai vairāk filmas, kļūst daudz steidzīgāks secinājumos. Viņš ir daudz stingrāks, kategoriskāks, cietsirdīgāks. Viņam nepastāv nianses, atdošanās mīlestībai, viņam viss… Viņam tiek iznīcināts sievietes tēls. Sieviete mūsdienu sabiedrībā ir dzīvnieks. Viņai nav vietas, un viņai sāk patikt šī vieta – būt par dzīvnieku, ar kuru veic izmēģinājumus, eksperimentē. Tur viņu neielaiž, šeit viņu ielaiž, visur viņu izģērbj, visur viņai atņem kādu savdabību, visur viņu pārvērš par idiotisku lelli. Pilnībā tiek aizmirsts mātišķais. Es runāju par diezgan skumjām lietām. Es nepalikšu savās filmās, saprotiet, un tā tiks aizmirstas. Nekad netiks aizmirsts El Greko, Tropiņins vai Rembrants. Nekad. Tāpēc, ka viņu būtības daļa ir uz šī audekla. Kāda daļiņa ādas, kāda daļiņa… Es nezinu.

- Jūs domājat, ka kino aizies aizmirstībā? Bergmans, Fellīni, jūs?

- Sauksim to par saskarsmes primitīvismu. Primitīvais saskarsmes process ar mākslas darbu kino var pie tā novest.

- Paaudze pēc 100 gadiem nesapratīs, kā to skatīties?

- Nav izslēgts. Tāpēc, ka kino vide ir primitīva un netīra. Tā ir vide, kurā ir ļoti maz garīga un dvēseles darba un ļoti nedaudzi kino cilvēki sevi uzskata par kultūras daļu. Šiem cilvēkiem ir ļoti zema atbildības sajūta. Atbildība un nopietnība. Jūs saprotat, par ko es runāju?

- Jā, jo bezatbildīgi dzīvot ir vieglāk.

- Atbildība un nopietnība. Var patikt, teiksim, Ozona filmas, var… Es nezinu. Braukāt uz festivāliem… Katrā festivālā tiek izrādītas 150 filmas. Man nepatīk festivāli, tie ir tādi kā brāļu kapi un vēl tie absolūti neprātīgie, jukušie cilvēki šajās kino skatēs. Ar vājprātu acīs. Pēc pēdējā Kannu festivāla es redzu, kas notiek ar cilvēkiem. Kāds tas ir marasms, kāds sajukums jēdzienos! Viņi ir tik ļoti inficēti ar tādiem kā ideoloģiskiem atkritumiem, kurus pārstāv kino process šodien. Pat tad, kad viņi redz tīras lietas, viņi nav spējīgi to skatīties, viņi nesaprot, par ko tas ir un vispār…Vispirms nomazgā rokas!

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form