Guļ plauktā vecā dzeju klade,
Daudz lapu vēl, bet emociju trūkst.
Un Tīģerīši ievelk nagus –
Bail mīļā sirdi ievainot.
Reiz bučas, pastaigas un ziema –
Virs galvas piena ceļš, bet somā narcises…
Tā vietā tagad piedūmota telpa
Un alū mērktas pusnakts sarunas.
Vai kaut kā trūkst, vai tomēr paliek pāri?
Vairs grūti teikt, jo skarbāks kļuvis skats.
Pie “Dienas”, kafijas un ziņām;
Vēl gultā, mailboksā un rautos tiekamies.
Uz izrādēm un kino iets pa retam,
Līdz veikalam un krogam biežāk – fakts.
Vēl gribas sakrāt pašiem savām mājām
Un brēkuli, kas naktsmieru mums zags.
Mēs vieni rāpjamies pa kalnu augšā:
Jo augstāk lien, jo mazāks liecies pats.
Tā gribas roku ielikt tavā plaukstā
Un pateikt pasaulei, ka zvaigznes ir tepat.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
