Reiz kādā brīvdabas masu pasākumā es arī ietusēju mazpazīstamā kompaškā. Sākumā jau visai jautri – dzirkstīju humorā, pārstāstīju visus savus vecos jokus, no kuriem paziņām un ģimenes locekļiem jau spalva cēlās gaisā. Tādejādi izpelnījos zināmu uzmanību gan mazpazīstamo bidlu, gan zināmu autoritāti mazpazīstamo janku acīs… Nevienam jau nestāstīju; kāds es īstenībā nepopulārs ņerga…
Pēc joka par avīzi viena mazpazīstamā bidla bij visa mana, taču kaprīza gan pagadījusies- pēc dažiem kvēliem skūpstiem krūmos, bez apartamentiem ko vairāk šī man liedza…
-Do pupus spaidīt, saku… -Priekš kam?- tā šī… - Nezinu…- tā atkal es.
Bez metafizikas runājot – apartaments vajadzējās tā, ka acīs cērtas. Devāmies atpakaļ pie pārējiem, kur mana jauniegūtā paziņa sagādāja divas grandiozas mantas – eine Pulle Vodkā un netālu esošas savrupmājas atslēgas – kiju devējs Janka apgalvoja, ka tā esot izbraukušu radu māja – nu viena kolosāla tusiņu vieta – sak, nepievemjiet, nepiepiržiet un uz dīvāna kaut ko paklājiet!
Ne bez pūlēm atradām māju, skaļi un bezrūpīgi smiedamies metāmies iekšā un orģija nu varēj sākties. Pa vidu kaislīgām latiņamerikāņu dejām un mīlas glāstiem no vēderainās ne pa jokam ieknābts tika.
Kā sacīt jāsaka, beidzās ar to, ka bidla mazliet apgūlās uz nepamošanos un pirms līķa piesmiešanas es nolēmu mazliet pastāvēt pie loga, paraudzīties rīta debesīs, emocijas dziļi izdzīvot un tā…
Te… Piepeši uz lieveņa pamanīju savādu rosību – bruņotus vīrus! Lai gan prāts bij visai apskurbis aptvēru, ka tie būs policijas ierēdņi. Tik jaunam mirt nepavisam negribējās, tādēļ devos viņiem pretī, lai kliedētu acīm redzamo pārpratumu.
Amerikāniski smaidīdams atvēru durvis un tai pat mirklī tiku nesmalkjūtīgi noguldīts.
- Tas ir pārpratums!,- iepīkstos- Es neesmu zaglis! Šī “demagoģija” acumirklī atsaucās uz ķirbi un nierēm… - Kak skazal veļikij mudrij J.V. Staļin – jesķ čelovek – staķjā ņedaļeko :)))))))))))))))))))))- tā the Police. Balīgi pablenzis uz augšu sastapu divu visai bezkaislīgu stobru acis… Tas lika man norīt kamolu kopā ar cilvēku tiesību murgiem. Ticis pie jaunām rokassprādzēm, jāatzīst, ka visai necienīgi uz groteski tiku nogādāts blakus aizmigušajai bidlai, kuru nespēja atmodināt pat ausu rīvēšana.
- Ev tū! Ekspert noknipsē pārīti – božemoi, labi kā bērnus nepaspēja uztaisīt:))))))))))))
Man tiek iedota soma, sak, sabirai pa boļše barahlā! Tāpat piekrāmēju “Rimī” maisiņu, pēc tam spiežu rokas pie spoguļa, loga uz galda virsmas. Man pie deguna tiek piegrūsts aizdomās turamā nopratināšanas protokols – “… ar nenosakāma vecuma sievieti un nodomu līdu, zagu…”
Drosme man ir biksēs, brālīši! Bet sagrābj izmisums – “Tādus sūdus es neparakstīšu!”- auroju…
- Kāju nierē, lodi pierē! :))))))))))) Ev tū, ekspert, dod zilonīti!
Eksperts valdās pa somu, tad apjucis plāta rokas, sak, aizmirsu zilonīti…
- Ah tu ņedanosok! Vai tad ar maisiņiem kāda strādāšana!? Apriebies!
Tomēr redzu draudīgi tuvojamies “Mego” maisiņu!
Āāāāāāāāāāā,- Kliedzu,- Nēēēēēēē,!- kliedzu,- Jāāāāāāāāā!- kliedzu…
Un pamostos…. Uzslienos sēdus, deniņus berzēdams, pārējie menti satrūkušies manī noskatās – Ev tū, kas ar tevi?
- Nekas, saku, - murgi vien… Ev tū, jābrauc, atkal neaizmirsti Zilonīti…
Kāds ambiciozs jaunēklis gadus četrpadsmit atpakaļ skolas domrakstā izsacījās apmēram tā: “… Trešo daļu dzīves cilvēks noguļ, nereti arī sapņo… Tad jau iznāk, ka viņam ir divas dzīve – kura no tām ir īstā?”
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
