Jo vairāk domāju, jo labāk saprotu, cik svarīgi ir bijis tas, ka esam satikušies. Tu man esi atklājis pasauli, kura mājo manī. Līdz tam neapjautu, ka var arī tā... Rakstīt līdz asaras birst, rakstīt un domāt tik pozitīvi līdz dvēsele sāk lidot. Rakstīt tā, ka pateiktās domas atspoguļojas sejā kā no eņģeļa spārniem mirdzoši birstošais pulveris.
Mūzika nav pabeigta tā manī turpinās. Tu biji mans sākums, mana sākuma šāviens, kurš manī atmodināja zibeni, tas trauksies uz vietu, kur zeme ar debesīm tiekas, uz vietu, kur mājo mīlestība. Es gribu paklusēt un neteikt, ka tā ir mīlestība. Es gribu teikt ka, tas ir pozitīvu pārmaiņu nesošs spēks, kas liek man dzīvot un saldeni sāpīgi ciest, cerēt un ilgoties. Viss beidzot, ticēt tai dziesmai “nav jāmeklē paradīzē vai peklē, ja reiz satiksi to, tad sauksi par savējo”. Esot Tavā tuvumā gribas paklusēt, nebilst ne vārda. Tikai just to, kā pukst sirds.

Paldies, ka tu esi, un paldies arī tam Spēkam kas mums ļāva satikties. Paldies!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit