Sveiks mans tālais un neaizsniedzamais! Tu nekad nesaņemsi un nelasīsi šo manu vēstuli. Patiesībā jau es arī nezinu, ko īsti Tev rakstīt, tik daudz laika ir pagājis. Sēžu un pārskatu vecās fotogrāfijas un domāju, cik neapturams ir laika rats. Tas griežas tik ātri, ka reizēm gribas ar zobiem un nagiem ieķerties šodienā – nu apstājies taču, sasodītais! – pažēlo, nevērp tik daudz to sirmo pavedienu matos un grumbas sejā…ļauj vēl drusku padzīvot!
Tu parasti teici, ka katrs ir tik jauns vai vecs, cik jūtas. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka tas tā tomēr nav. Esam tieši tik veci, cik esam – ne vairāk un ne mazāk. Tā ir liekulība 40-50 gados mēģināt sev un citiem iestāstīt, ka esi 10-15 gadus jaunāks. Labākajā gadījumā līdzjūtīgi pasmaidīs, sliktākajā – aizmuguriski apsmies. Ir smieklīgi un skumji mēģināt gadus noslēpt zem biezas grimma kārtas vai mini bruncīšiem. Arī 40-50 gadīga sieviete, protams, var būt jauka un kārdinoša. Bet tikai tad, ja viņa ir dabiska.

Ak, nu es te gan aizrunājos! Gribēju taču rakstīt, cik šobrīd ir skaists rudens te, zied vēlie rudens ziedi. Uz galda manā vāzē ir dzeltenu ziedu pušķis. Zinu, ka tā bija Tava mīļākā krāsa. Mūsu pēdējā tikšanās reizē gribēju Tev pateikt, cik ļoti Tevi mīlu, bet tāds kā kamols sakāpa krūtīs un vārdi nenāca pār lūpām. Varbūt baidījos to teikt, jo tā ir liela atbildība – zināt, ka tevi kāds ļoti stipri mīl. Mēs viens otram to nekad neesam teikuši. Jā, es Tevi mīlu, bet ko mainīs šie skaļi pateiktie vārdi? Šīs 5 skaņu zilbes…

Vai tas dotu lielāku drošuma sajūtu, ka esi otram vajadzīgs? Manuprāt pārāk bieža šo vārdu atkārtošana padara tos pārāk ikdienišķus.Es tevi mīlu – ejot uz darbu; es tevi mīlu – pa telefonu; es tevi mīlu – pārnākot mājās. Bet es taču Tevi patiešām ļoti mīlu! Šos vārdus gribu Tev klusi iečukstēt ausī, kad guli, vēlos noglāstīt Tavas sirmās matu cirtas, kas nerātni viļņojas uz deniņiem, ar lūpām pieskarties Tavām aizvērtajām acīm – tikai ar nemanāmu dvašu, lai nepamodinātu. Es nevēlos saņemt nevērīgu, pienākuma diktētu atbildes skūpstu. Es baidos, ka pienākot pārāk tuvu viens otram, mēs varam zaudēt to vienreizējo, tik viegli gaistošo burvību, kas rodas cilvēku starpā iepazīšanās sākumā. Katrs nejaušs pieskāriens ir kā elektrības trieciens, katrs acu skats lika mulst un nodrebēt, katrs izteikts vārds ir tā vērts, lai to iekaltu atmiņā kā klintī.

Tavas acis man lika samulst kā jaunai meitenei, Tavas rokas lika drebēt kā vēja pluinītai lapai kokā, Tava balss man šķita jaukāka par jebkurām mūzikas skaņām. Es gribēju Tevi baudīt lēnām, kā iemalko dārgu franču vīnu, lai nepalaistu garām nevienu vissīkāko niansi, lai reibtu lēnām. Es nevēlējos skaidrības brīžus, gribējās apstādināt laiku…Mēs varējām ilgi sēdēt viens otram pretim un nepateikt ne vārda. Tikai skatīties acīs un klusēt. Acis runāja lūpu vietā. Kad mūsu augumi saskārās, tā bija brīnumaina sajūta, neaprakstāma bauda sajust Tevi tik tuvu. Es nedomāju fizisko baudu seksa laikā, tas bija kas vairāk – tā bija visaugstākā laimes sajūta sajust un skūpstīt Tevi, aizmirst visu uz pasaules. Nav ne laika, ne telpas, tikai Tu un Es.

Mokošā sajūta un nespēks, kas sekoja mūsu šķiršanās reizēm mani salauza garīgi un fiziski. Es nespēju eksistēt BEZ Tevis. Jutos kā bez kārtējās devas palicis narkomāns, kā zieds bez ūdens atstāts tuksnesī. Šķiršanās mani sadedzināja. Es baidījos Tev to teikt, lai neatstumtu. Nekas nav briesmīgāks kā pārāk stipra mīlestība, kas ar laiku var kļūt par nepanesamu nastu.

Mans mīļais, rakstu šo vēstuli dīvainu ilūziju pārņemta. Jūtu, ka jaucu tagadni ar pagātni. Tik daudz vārdu palika nepateikts. Tagad ir par vēlu sevi nomocīt ar nožēlu, ka VAJADZĒJA. Laikam nav lielas nozīmes virtuālajā visumā izkliegt to, ko nepateicu Tev tad, bet - ES TE-VI MĪ-LU!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit