I

Gilgamešs pārvietojas, skupsnu aiz skupsnas mainīdams,

odus kā dabas raidītas lodes gainīdams,

no kurām viena dzied kā sastingst miesa.

Tuksneša smilts nedod elpai palikt vieglai,

laiku neatlicina smiekliem.

Ceļa malā knābis līķi tiesā,


lieku reizi pierādot, ka soģiem

gribas tīru roku. No Bābelas logiem

skan klustoša cītaras nots,

vēstot, ka diendusas patvertne jāatstāj,

ka augļi (vispirms jau melnie) jāatklāj,

tirgus galdam pārklāju nosviežot nost.


II

Gilgamešs pārvietojas tālāk. Aiz viņa dromedārs,

apliecinot, ka Enkidu nav vajadzīgs. Marss

pārvietojas tuvāk retajām palmām,

lai novērtos izrādē „Panaceju meklējot”.

Rekvizīti – zobens un bulta – pietuvina peklei

mizanscēnu. Bet galmā,


neinteresējoties par aktieru labsajūtu,

kā vienmēr, pēc jauna vīna sulaini sūta,

un ilgi spriež spriež par kulišu labiekārtošanu.

Vakars aiz loga liek domāt, ka rītdien atkal būs fēča.

Enkidu, sajaucis lomas, ceļmalā galvu atrod vienā lečo,

sajaucot vārdus, nošņāc: „Da, nu...”


III

Janičārs, jātagans, harēms, mošeja, minarets,

einuhs, par ābolu cīkstēdamies redz,

ka Trojas zirgu atgādina štāba karte.

Aiz loga Ahillejs ar falangu papēdi sedz,

baltgalvu ērgli uz viņa vairoga redz,

kas izķērc kara iemeslu: Melnā Ištarte.


O, Afrodīt! Tavas putas rādās tapušas

zirgu pakavu dunā, kas

neatsākamus mīlētājus aizved, kur mīlas vēl nav.

Turpmāko mēs zinām: statujām aplūzt rokas,

sadrūp kolonnas, varoņa sejā ieviešas krokas,

un no jūras iznirušas čūskas Apollonu kā Laokontu skauj.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit