close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Un ja tevi nošauj neatskatoties,
Pakar ar kaprona striķi mākslinieku vidū,
Nogriež roku, kāju vai arii galvu,
Sanāk nedaudz stulbi, ja paliek tikai rumpis

Un ja neārstējama slimiiba izraisa tikai nožēlu,
Tad asaras gribētu izspiest, bet tas prasa laiku,
Ja kāds nolēmis spridzināties pie necauršaujamiem mūriem,
Nepārmet viņam, viņš sevi izbaro trūciigajiem

Ciankālija piedeva un miesa paliek nekustiiga,
Jušana nenomirst, tikai tavas kustiibas rimst,
Un ja nazi ietriec krūtiis, griežot tās kā miesniekam esot,
Un cik tad kādam būs tevis žēl?

Tevi dedzina, āda paliek melna kā ogle,
Pazūd telpa, ja uzmet tev betona bluķi,
Ko būtu dariit, ja tu esi nomests no augstceltnes,
Izbaudi lidojumu liidz pēdejam slapjumam

Nebaidies, viss kārtiibā, tu esi mazs,
Doma ir liela, nenogalināma,
Vārdi var uzcelt platiina mūri sapņiem,
Viss vērtiigais ir tas, kas nav sataustāms!
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form