Tad, kad tu atnāc, tad zeme dzied,
Tad, kad tu runā , tad saule laimē spiedz,
Tad, kad tu smaidi, tad taureņi ziedus glāsta,
Tad, kad tu pieskaries, tad apstājas laiks!
Un man nevajag pulksteni,
Es to sasitu pret piemājas akmeni,
Tad, kad tu atnāci smaidot,
Mākoņi tajā dienā zīmēja tavas sajūtas!
Es pārtvēru gaisu, kurā piesātināta tava smarža,
Es apskāvu tavu siltumu,
Un zini tur nav nevienas spraugas,
Pa kuru ieplūstu aukstums!
Es esmu iekāpis pasakā,
Tur ir ūdenskritums, kurš sveicina putnus,
Tur ir fejas ar rūķu cepurēm,
Viņas visus kukaiņus kutina pie pēdām!
Sabrūk visu safīra piļu mūri,
Atritinās visi mīlestības stūri,
Neviens vairs dusmās nevar sažmiegt dūri,
Jo tu to pasaku ugunskuru sirdī kūri!
Īpaši!
Samocītie, ejat prom,
Ko guli citu miegu,
Ko uzjundī nicinājumu,
Sakrāmē grāmatu plauktu
Nosarkušie, vajag mazgāt ķermeni,
Ko pēti svešu acu burvību,
Ko pieskaries pleciem ar strupiem pirkstiem,
Noglaudi pamestu kaķi pievārtē
Pamestie, dodat atbalstu siržu patversmēm,
Ko ārdat kožu saēsto drēbju skapi,
Ko kliedz izsmeltiem sejas vaibstiem,
Atbrīvo sevi - smaidi visām pasaules asarām!
Cimdi!
Melni cimdi sveicina baltas rokas,
Melni cimdi- tie nēsā dārgākās rotas,
Tie sēž augstākajās palātās,
Un smēķē cigārus, kuri izdala melnus dūmus,
Melni vārdi birst no mutes un padara mūs aklus,
Baltās rokas nespēj uzbūvēt augstākus mūrus,
Melni cimdi tos irdina un ceļ uz baltā mūra melno,
Viņi staigā pa sētām, pagalmiem un dažādām vietām,
Vērojot baltās rokas tie izliekās,
Un dāvā baltus cimdus, kuru iekšpuse ir melna,
Tos uzvelkot liekas, ka viss ir labi,
Un sveicinot melnos cimdus,
Tie paliek melni,
Nebūt tas nav brīnums,
Ka melno cimdu iekšpuse no dzimšanas ir balta!
Ieejot saujiņā sajūtu!
Ļauj runāt akmeņiem, naglām un asfaltam,
Ļauj saklausīt kokiem, klinšu bluķiem un tulpju stādiem,
Ļauj saredzēt sienām, tējas galdiņam un kriketa nūjai,
Ļauj sajust spriedzi, vājumu, spēku gaisa straumēm,
Nepaliec kaktā ar tukšu šokolādes konfekšu kārbu,
Nekrauj sev virsū papildus neizrunātu vārdu,
Piespied sev ieraudzīt piķa nakts melnumā saules ēnu,
Ienāc sevī ar pītu tukšu groziņu rokās, ari tad, kad ir par vēlu,
Uz mirkli pavēro, kā sajūtas mutuļo ūdens krātuvē,
Noplūc 3 ābolus, kurus glabāji slēptuvē,
Aiztaisi krāsns durtiņas, nedzesē pagalmu,
Citādi nosaldēsi iespēju, kura nebūs vairāk kā vīkšķis salmu,
Ir tikai daļa sevis , ko vari paturēt sev,
Otra daļa, tā būs ne tikai tev, tā būs pītajā groziņā izejot un aizdarot durvis aiz sevis,
Tā būs daļa, ar ko tev būs jādalās arī tad, ka to negribās,
Tā būs daļa , kas veidos tevi un sildīs plaukstas tad, kad pagalms būs vēss!
Par to!
Atnaaca sajuuta,
Apstaajaas Vinja,
Atnaaca pie vaartiem sargs,
Teica, lai ejot prom,
Es pagriezos un iedevu gruubas,
Atveera vaartus un tur smilshu kaste,
Man mute valjaa, es miilu tikai dzeerves,
Nee, ir jaabut kam vairaak par ziedu vainagiem,
Man ir sajuuta, ka manii ir stieples,
Taas kaads vada un laimes sjauutu ap sevi rada,
Es spiedzu kaa siveens, jo mani izgajushais terminsh bada,
Es tikai esmu, es neesmu nekas vairaak par sevi,
Ieklausies un nomierinies, uzliec roku uz drauga pleca,
Izsmarzo vinja patiesibas auru, eed to ar baudu,
Neglaimo aiz vaartiem, dod pretii sevi,
Neej taalak par celju, kuru nekad nesaskatiisi,
Tu baidies, aizver acis, paatrini soljus,
Es nopushos, svece tikai veetraa aizrauta,
Paliek tikai smarza, kura atgaadina tavu aizraujusho skatienu,
Tu elpo sinhroni ar manu eiforijas guuzmu,
Kas skauj tevi 7 km radiusaa,
Es zinu, tur ir liinija,
Taa tevi valdzina, taa tevi sauc, taa tavi miil,
Taa ir mirklja izluuzija , tik patiesa,
Panjem sevi aiz rokas un saki,
Pietiek, ejam, ir laiks sev radiit jaunu laimes trasi!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
