close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Puk – puk – sirsniņa dzied. Es skrienu kaila pa mežu. Laimes ekstāze. Skujas paliek neskartas un čiekurs, atsizdamies pret manu galvu, nesasitas. Es skrienu kaila pa mežu, un man ir līdz kliedzienam labi. Apkārt pēc vēja smaržojošs gaiss un katrs koks ir apkampies ar cilvēku. Es skrienu viņiem visiem garām, putni lido zemu zem manām kājām, tie nesaprot, ka es esmu tā, kas lido. Skrienu, mežs ir galā. Tas liecas man līdzi, bet saknes ir stiprākas. Man nav sakņu – es esmu brīva.

Priekšā jūra. Tikko vēl bija priekšā, tagad iekšā. Glāsmains ūdens – rimts un maigs. Es skrienu vieglītēm, vieglītēm jūrai cauri. Pavisam tuvu mīlestības bērns horizonts. Atsperos, pievelkos, pārveļos pāri, un esmu jau tur – aiz. Guļu sakarsušajās smiltīs, esmu gaiša, gaiša. Brūnganās acs rozīgais kaktiņš izritina laimes asaru. No matiem pa nosauļoto celiņu iztipina skudriņa un padzeras asarā manā.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form