Zemgales uzņēmējdienās Jelgavā darbojās “zaļais tirdziņš”, kur savu produkciju piedāvāja vietējie un Lietuvas bioloģiskie lauksaimnieki. Jāteic, lietuviešu piedāvājuma klāsts bija daudzveidīgāks, kā arī lētāks. Sertificētas ekosaimniecības vistu olas maksāja 60 santīmu. Lietuviešiem šī ir pieņemama cena.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
PHARE Mazo projektu fonda atbalstītā Zemgales attīstības aģentūras (ZAA) projekta par videi draudzīgu lauku saimniekošanas veicināšanu ietvaros pagājušonedēļ izvērsās visai intensīva un lietderīga diskusija par bioloģiskās lauksaimniecības produkciju Zemgalē. Tajā vērā ņemamas idejas guva gan šīs nozares ierēdņi no Zemkopības ministrijas (ZM), gan paši lauksaimnieki, gan citi interesenti.

Bioloģiskā lauksaimniecība pieder pie nozarēm, kas attīstās. Kopš 1998.gada saimniecību skaits, kas nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību vai ir sākušas pārejas periodu uz bioloģisko lauksaimniecību, audzis vairāk nekā piecas reizes, sasniedzot 353 saimniecības. 2002.gadā bioloģisko saimniecību platība palielinājusies no 0,2 līdz 0,7 procentiem no kopējās lauksaimniecībā izmantoto zemju platības. Pērn ekoloģiski tīrās produkcijas ražošanas ceļu izvēlējušies vēl vairāki simti saimniecību. Pašlaik ceļā uz sertifikātu ir vairāk nekā 1000 saimniecību.

Situācija bioloģiskajā lauksaimniecībā

Lai gan tās produktu apjoms kopējā lauksaimniecības sektorā ir neliels, turpmākajos gados var prognozēt strauju bioloģiskās lauksaimniecības platību un produktu palielinājumu. Paredzēts, ka līdz 2006. gadam vidi saudzējošu apsaimniekošanu piekops trīs procentos no lauksaimniecības izmantojamās zemes platības.

No kopējā ekosaimniecību skaita ar piena lopkopību nodarbojas ceturtā daļa saimniecību, ar graudkopību un dārzeņkopību – attiecīgi 21 un 12 procentu, ar augļkopību – 10, tikpat daudz ar cūkkopību, ar biškopību – 8, ar gaļas liellopu audzēšanu – 6, ar putnkopību – 4 procenti. Tomēr bioloģiskās lauksaimniecības produktu apjoms un sortiments ir nepietiekams.

Kā bioloģiskās lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumi sertificēti SIA “Zelta kliņģeris” Kuldīgas rajonā, zemnieku saimniecība “Ķelmēni” Gulbenes rajonā, kur cep rudzu maizi, un SIA “Aloja – Starkelsen”, kas ražo kartupeļu cieti. Ekoloģiski tīro produktu ražošanas un pārstrādes attīstību ierobežo kooperācijas trūkums, bioloģiskās lauksaimniecības sēklkopības sistēma, izglītība un zinātne. Kooperatīvo sabiedrību veidošanas process ir sākuma stadijā. Ogres rajona Madlienā 2002.gadā sāka veidoties bioloģiskā piena pārstrādes kooperatīvs, bet Cēsu rajona Zaubē – bioloģiskās lauksaimniecības dzīvnieku kautuve. Preiļu rajonā top realizācijas kooperatīvs.

Ekoloģiski tīrie produkti galvenokārt tiek realizēti tirgos, kā arī «uz vietas» saimniecībās. Kopš 2002.gada bioloģiskajiem lauksaimniekiem Rīgā izveidots «zaļais tirgus» (pašlaik tas atrodas Centrāltirgus gaļas paviljonā). Darbojas ceļojošais bioloģiskās lauksaimniecības produktu veikaliņš, kas realizē produktus Rīgas, Cēsu un Ogres rajonā. Atsevišķi produkti ar preču zīmi “Latvijas ekoprodukts” tiek realizēti arī lielveikalu tīklā. Tirgū pieprasījums pēc bioloģiski ražotiem produktiem aug, bet netiek nodrošināts pietiekams to apjoms un sortiments. Tā kā nav attīstīta bioloģisko produktu pārstrāde, galvenokārt tiek realizēti nepārstrādāti produkti vai produkti, kam veikta pirmapstrāde. No kopējā apjoma fasēti tiek tikai 17 procentu produkcijas.

Ekosaimniekošanu nevar apgūt grāmatās

Diskusijas dalībnieki pievienojas daudziem Bioloģiskās lauksaimniecības attīstības programmā minētajiem secinājumiem. Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības organizāciju apvienības prezidente Dzidra Kreišmane atzīst, ka arī turpmāk šajā jomā palielināto subsīdiju dēļ būtiski augs interesentu un jaunu saimniecību skaits. Taču pašlaik viņu visvairāk satrauc izglītošana, jo ekoloģiskā saimniekošana nav nemaz tik vienkārša, zemniekiem pietrūkst pilnvērtīgu zināšanu. Nepietiek arī gudru konsultantu.

Uz šo trūkumu norāda arī zemnieki. Firmu semināri uzskatāmi par reklāmas pasākumiem, kur tiek slavēts kāds piedāvājums, bet salīdzinošu datu nav. Zemniekus uztrauc arī tas, ka izglītošanās aizvien biežāk notiek par maksu, un tā vai ar katru reizi aug.

ZM Lauku attīstības departamenta pārstāve Līga Drozdovska spriež, ka sadarbībā ar Lauksaimniecības universitāti izdevies apmācīt daudz bioloģiskās lauksaimniecības interesentu. Pēc viņas domām, izglītošanai varētu novirzīt šogad bioloģiskajiem lauksaimniekiem atvēlētos 15 000 latu. (Apvienība tos jau ieplānojusi izmantot sabiedrības izglītošanai un ekoprodukta preču zīmes popularizēšanai kopā ar Mārketinga padomi.) Taču kopumā valstī ir tikai septiņi līdz desmit zinošu konsultantu. “Bioloģiskā lauksaimniecība ir jauna un pietiekami sarežģīta, šī joma prasa iedziļināšanos, un to nevar iemācīties no grāmatām vien,” saka Drozdovska. LLU varētu turpināt apmācīt konsultantus, bet vidējā līmeņa speciālistu sagatavošanā izveidojies pārrāvums.

Apvienību uztrauc, ka visas ar lauksaimniecību saistītās izglītības iestādes, izņemot LLU, no ZM nodotas Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā. Lauksaimniekiem būtu svarīgi realizēt sadarbības padomes ideju par reģionālajiem izglītības centriem, kas ļautu labot deviņdesmito gadu sākumā pieļauto kļūdu. Proti, nekur Eiropā zemi lauksaimnieciskajai darbībai nevar iegūt bez vismaz vidējā līmeņa izglītības. Pie mums tā ir noticis un šīs sekas vēl ilgi būs jūtamas.

ZAA speciāliste Arta Kronberga, kas koordinē tālākizglītības projektu, atzīst, ka reģionā ir attīstīts izglītības iestāžu tīkls, kas bija ZM pārziņā, taču tām jāpalīdz pārorientēties uz mūsdienu prasībām atbilstošu tālākizglītību. Zemgales politiķi reģionā šim nolūkam izvēlējušies attīstīt Saulaines Lauksaimniecības tehnikuma bāzi. Ja valsts līmenī ieceri atbalstīs un projekts saņems finansējumu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda, perspektīvā šajā mācību iestādē zināšanas varētu iegūt arī ekoloģiskās produkcijas ražotāji, ekotūrisma un citu jomu pārstāvji.

Lauksaimniekiem ikdienā svarīgs ir konsultants, taču šie speciālisti ir tikai pagastos, kur pašvaldība var atļauties to algot. Dz.Kreišmane cer, ka jaunajā Pašvaldību likumā būs norma, ka vietējai varai šī funkcija jānodrošina, un konsultantus vajadzēs algot. Protams, šie cilvēki nebūs saistīti tikai ar bioloģiski tīras produkcijas ražošanu vien, viņiem jābūt lietpratējiem visās lauksaimniecības jomās. Savukārt ZAA direktors Raitis Vītoliņš norāda uz aģentūras projektu par informācijas centru izveidi pagastos, kas ļautu tiem piesaistīt arī lauksaimniecības speciālistus. Pagaidām gan šī iecere nav tikusi pie finansējuma.

Ražotāju, tirgotāju un patērētāju saikne

“Pagaidām saikne starp ekoprodukcijas ražotājiem, tirgotājiem un patērētājiem ir nosacīta. Lai veicinātu produkcijas noietu, nepietiek ar zemnieku mācīšanu, jāizglīto arī patērētājs,” atzīst “Lauku ceļotāja” pārstāve Emerita Buķele. Viņa uzskata, ka lauku viesu mājas ir vienas no nedaudzajām “zaļajām oāzēm”, kas veicina izpratni par tīru vidi un ekoloģisku pārtiku.

Tirgotāju pārstāvis Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs Imants Kanaška ekoproduktu piedāvājumu vērtē kā nepietiekamu gan apjoma, gan daudzveidības ziņā. Piedāvājuma nodrošinājums ražotājiem būtu pirmais risināmais jautājums, un bez kooperācijas acīmredzot neiztikt. Taču par veikalnieku gatavību ieguldīt savus līdzekļus ekoprodukcijas popularizēšanā tirgotāji runā piesardzīgi. Lai viss izdotos, daļa atbildības jāuzņemas valstij, daļa – ražotājiem, ne tikai preci piedāvājot, bet arī pārstāvot savu saimniecību tirdzniecības centros. Savukārt tirgotājam ir svarīgi zinoši pārdevēji.

Vērā ņemama bija Vītoliņa ierosme bioloģiskās lauksaimniecības attīstības veicināšanai realizēt ko līdzīgu Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības programmai, kas sākumā tika uztverta piesardzīgi, bet ar laiku guva rezultātus.

Kooperācijā mūsu lauksaimniekiem bija ko pamācīties no Šauļu reģiona ekozemniekiem, kas jau izveidojuši kooperatīvu “Ziemeļlietuvas dārzi” un cenšas piesaistīt ne vien dažādu nozaru zemkopjus un augļkopjus, bet arī floristus un amatniekus, kas saviem izstrādājumiem izmanto bioloģiskās izejvielas, piemēram, rudzu salmus. Gan mūsu pārstāvji, gan lietuvieši bija vienisprātis, ka kooperācija attīstāma arī kaimiņreģionu līmenī, jo jāsaprot, ka tagad ES tirgus ir atvērts un arī vietējais tirgus ir vaļā citvalstu ražotājiem.

Mācību literatūru mūsu bioloģiskajiem lauksaimniekiem piedāvāja un turpmākai sadarbībai piekrita profesors Lāslo Radios no Ungārijas. Viņš Budapeštas universitātē bioloģisko saimniekošanu entuziastiem māca jau 12 gadu. Profesora vērtējumā Latvijā bioloģiskajā lauksaimniecībā vēl ir daudz nesakārtotu jautājumu.

Ir izdots buklets par ekoproduktu Zemgalē

PHARE Mazo projektu fonda atbalstītā projekta par videi draudzīgas lauku saimniekošanas veicināšanu ietvaros Zemgales attīstības aģentūra izdevusi bukletu “Latvijas ekoprodukts Zemgalē”, kur var iepazīties ar visām reģiona bioloģiskās lauksaimniecības saimniecībām.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form