Foto: Shutterstock
Līdz ar automobiļu un lidmašīnu izgudrošanu cilvēks vienmēr tiecies pēc vēl lielākas jaudas un vēl lielāka ātruma. 100 km/h ātruma robeža uz sauszemes tika pārsniegta vēl 19. gadsimta beigās, bet daudz lielāku sensāciju tā laika straujajā iekšdedzes dzinēju attīstības bumā radīja vācu "Blitzen Benz", kas ar 200 zirgspēku jaudīgu 21,5 litru četrcilindru motoru spēja pārsniegt 200 km/h robežu, 1909. gadā Brūklendas trasē paātrinoties līdz 203 km/h. Pandoras lāde bija atvērta – daudzi inženieri un entuziasti visā pasaulē metās iekšā sacensībā, lai sasniegtu vēl augstākas ātruma virsotnes. Kā izrādījās, ar vienkārši "lielāks ir labāks" nepietika vēlamā rezultāta sasniegšanai, bija nepieciešama radošāka pieeja ātru automobiļu konstruēšanā.

20. gadsimta sākumā, kad iekšdedzes dzinēji vēl bija savas attīstības sākuma stadijā, tie nespēja sasniegt tik augstus darbības apgriezienus minūtē, kā mūsdienās. Ja mūslaikos standarta pasažieru automobilis ar benzīna dzinēju spēj sasniegt ap 7000 apgr./min, tad tolaik tie bija maksimums aptuveni 3000 apgr./min. Tādēļ visvienkāršākais veids, kā palielināt motora jaudu pagājušā gadsimta sākumā, bija ievērojami palielināt dzinēja darba tilpumu.

Lai mūsdienās sasniegtu 100 zirgspēku jaudu, motoram pietiek pat ar viena litra tilpumu, tomēr 20. gadsimta sākumā tam bija nepieciešami veseli 10 litri darba tilpuma. Tieši tādēļ skriešana pēc vēl lielākas jaudas un ātruma

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!