Iekšdedzes dzinēju ilgtspējas meklējumi – iespējamā misija vai ne?

Mūsdienu iekšdedzes dzinēji ir labs piemērs tam, kā samazināt piesārņojumu pat ar senu tehnoloģiju. Pašlaik šie dzinēji ir efektīvāki un ekonomiskāki nekā jebkad agrāk, tāpēc ir ļoti maz iespēju tos uzlabot vēl vairāk. Uzņēmumi, kas joprojām ražo fosilās degvielas auto, dažādiem paņēmieniem gan cenšas panākt, lai iekšdedzes dzinēji vidi ietekmētu pēc iespējas mazāk.

Viens no paņēmieniem ir hibrīdpiedziņa. Elektriskā sistēma, kas nāk palīgā iekšdedzes dzinējam, dod iespaidīgus rezultātus. Piemēram, jaunās paaudzes luksusa apvidus hibrīdauto "Range Rover Sport", kas sver vairāk nekā 2,5 tonnas un ko darbina 3 litru benzīna dzinējs ar turbokompresoru, patērē vidēji vienu litru degvielas uz 100 kilometriem, un tikai elektriskajā režīmā spēj veikt līdz 113 kilometriem (WLTP kombinētajā ciklā).

Attiecīgi šī modeļa CO2 emisijas nepārsniedz 20 g/km, tāpēc šāds auto ir tālu no Latvijā noteiktajiem 50 g uz 100 km jeb sliekšņa, kad jāsāk maksāt ekspluatācijas nodoklis. Un, kas svarīgi, šādi rādītāji sasniegti, nezaudējot ne jaudu, ne dinamiku – "440e" dzinējs attīsta 440 ZS un 620 Nm maksimālo griezes momentu. Savukārt modelis "P510e" ir vēl spēcīgāks: 510 ZS un 700 Nm.

Tomēr iekšdedzes dzinēji uzrāda ievērojamu progresu pat bez hibrīdsistēmas. Piemēram, "Jaguar E-Pace" 2 litru 165 ZS dīzeļdzinēja vidējais degvielas patēriņš ir līdz 6,5 litriem uz 100 kilometriem. Pirms dažām desmitgadēm ražotāji sacentās, lai šādi auto tērētu mazāk nekā 10 litrus, tāpēc izmaiņas ir acīmredzamas.