Fоtо: Publicitātes foto
'Dakaras gars', kā mēdz teikt par aizraušanos ar pasaulē slavenākajām bezceļu autosacīkstēm, Latvijas braucēju aprindās ir apsīcis. 2018. gada Dakaras zem Latvijas karoga internacionālas ekipāžas sastāvā startēs vien Ukrainā dzimušais stūrmanis Oļegs Uperenko.

Toties lietuvieši rullē... Izmantojot mūsējo pauzi, ir vērts atskatīties uz iepriekš paveikto. Lai būtu interesantāk, salīdzināsim, kā izskatās visu trīs Baltijas valstu pārstāvju līdz šim sasniegtais ne tikai Dakarā, bet trijos planētas nozīmīgākajos rallijreidos.

Tjerī Sabīna mirāžas skartie


Fоtо: Reuters/Scanpix

Aizvadītā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Dakaras ralliju kā placdarmu savu automobiļu reklāmai izvēlējās arī toreizējās PSRS autorūpnīca "KaMaz". Kā zināms, pirmā uzvara Dakarā ar šīs rūpnīcas mašīnām tika izcīnīta 1996. gadā, kad konkurentus uzveica Viktora Moskovskiha vadītā ekipāža (jau zem Krievijas valsts karoga).

Taču tālu no sensācijas nebija jau 1991 .gadā, kad "KaMaz" Dakarā bija tikai otro reizi. Saspringtā cīņā togad uzvaru beigās gan plūca Itālijas autoražotāja "Perlini" ekipāža, bet otro un trešo vietu ieguva "KaMaz". Trešie toreiz, startējot vēl zem PSRS karoga, palika igauņu trio pazīstamā klasiskā rallija pilota Joela Tammekas vadībā. Tā nu iznāk, ka lielo rallijreidu pirmatklājēju gods pienākas mūsu ziemeļu kaimiņiem, kuri vēlāk bijuši tieši kūtrākie rallijreidu dalībnieki.

Dakaras rallija jauno laiku ēru no baltiešiem pirmie atklāja lietuvieši. Par pionieri kļuva 80. gados aktīvais rallija pilots Romualds Beresņevičs, kurš divkārt – 1995. un 1996. gadā – Dakaru centās sasniegt ar motociklu. Tiesa, abas reizes nesekmīgi. 2000. gadā tolaik jau 50 gadus vecais Beresņevičs, apvienojies ar Arūnu Ļekjaviču, startēja vieglo automobiļu konkurencē. Un šoreiz lietuviešu duetam teiksmaino Rozā ezeru Senegālas galvaspilsētas Dakaras tuvumā, lai arī pašā peletona astē, sasniegt izdevās. Turpmākajos gados Dakaras iekarošanā iesaistījās prāvāki mūsu dienvidu kaimiņu spēki – tostarp arī klasisko ralliju pabaudījušais Aurēlijs Petraitis.

Katra Dakaras rallija sacīkste savā ziņā ir unikāla gan apstākļu, gan dalībnieku sastāva ziņā. Tādēļ ieņemtās vietas savstarpēji tā viennozīmīgi pat ir visai pagrūti salīdzināt. Jā vērtējam tikai pēc augstākās izcīnītās vietas, tad līdz šim augstvērtīgākais sniegums starp Baltijas valstu braucējiem pieder leišu jaunākās paaudzes pārstāvim Antanam Jukņevičam, kurš Dakaras rallijā pērn finišā kopā ar stūrmani Darjusu Vaičuļu spēja sasniegt 21. absolūti labāko pozīciju. Iepriekš labākais sasniegums piederēja Benediktam Vanagam ar baltkrievu stūrmani Andreju Rudņicki, kuri 2015. gadā ierindojās 24. pozīcijā. Nevar nepieminēt, ka togad 11. etapā Vanaga/Rudņicka ekipāža sasniedza ceturto rezultātu, kas ir visu laiku labākais kāda Baltijas autobraucēja rezultāts kādā no atsevišķiem ātrumposmiem. Trešais labākais kopvērtējuma rezultāts ir jau pieminētā Petraiša un Antana Jukņeviča kontā. Viņi savā otrajā kopējā piegājienā ar Andra Dambja "OSCar 03" 2009. gadā, kad Dakaras rallijs pirmoreiz notika Dienvidamerikā, finišēja 25.vietā. Piebildīsim, ka finišu togad sasniedza neierasti kupls autobraucēju skaits – 91 no 178 ekipāžām.

Nenoklusēsim arī to, ka nozīmīgas pēdas Dakaras rallija vēsturē ir atstājis Kazahstānu pārstāvošais lietuviešu izcelsmes autobraucējs Arturs Ardavičs. Viņš kravas mašīnu konkurencē vēl nesen dažus gadus bija starp favorītiem un 2012. gadā arī ielauzās laureātu trijniekā, uzvarot arī vienā no ātrumposmiem.

Šogad lietuvieši atkal startē ar trim ekipāžam, kuru piloti ir Jukņevičs, Vanags un vairāk klasiskā rallija aprindās zināmais Vaidots Žala.

Letiņi uz Dakaras sarosījās vēlāk, taču 2002. gadā Dakaras projektu uzreiz sāka realizēt visai ambiciozi, izveidojot "Rally Raid Team Latvia", kurā apvienojās tobrīd ar šo autosporta veidu aizrāvušies naudīgākie spēki. Tiesa, šī komanda sašķēlās un pajuka pēc pirmajām ugunskristībām Krievijas plašumos Renē Metžē organizētajā Pasaules kausa izcīņas posmā "Master Rallye 2002", līdz Dakarai nemaz neiekot.

Zināmu lomu noteikti nospēlēja Andra Dambja (viņš Master Rallye sniedza tehnisko aprūpi CSDD šefu Andra Lukstiņa un Ivara Kraukļa ekipāžai) aizraušanās un apņemšanās uzbūvēt savu rallijreidu prototipu. Tā aizsākās "OSCar" rallijreidu prototipu stāsts un vienīgi nesen Latvijas Automobiļu federācijas (LAF) prezidenta posteni atstājušais Jānis Naglis palika pie Roberta Elbakjana (komanda "RE Autoclub") un "Mitsubishi". Savukārt Dambja brigāde izveidoja "Riga Rally Raid Team" ("Riga RRTT").

Debija Dakarā latviešiem izdevās. Gandrīz


Fоtо: Publicitātes attēli

Augstāko vietu – 29. – sasniedza pats "OSCar" projektētājs Andris Dambis kopā ar stūrmani Aināru Princi. Viņi arī ieguva balvu kā labākie tā gada debitanti.

Diemžēl Dakaras rallija oficiālajā vēsturē izpaliks fakts, ko 2006. gadā varēja ierakstīt Māris Saukāns un Andris Dambis. Togad šai mūsu ekipāžai veicās ļoti labi. Vēl gados jaunais un straujais pilots Saukāns pārī ar briedumu sasniegušo un allaž nosvērto stūrmani Dambi, kurš turklāt labāk kā neviens cits pārzināja paša būvēto "OSCar 03", šķiet, bija izcila kombinācija, lai sasniegtu augstvērtīgu rezultātu.

Tikai divus etapus pirms sacensību finiša bija visnotaļ pamatotas cerības, ka Saukāns/Dambis šajā Dakaras rallijreidā paveiks mazai privātkomandai, ko neatbalsta neviens autoražotājs, teju neiespējamo. Proti, varbūt finišēs pirmajā desmitniekā. Taču tad iejaucās viņa augstība Gadījums – ātrumposmā tieši mūsējo mašīnas priekšā izskrēja kāds āfrikāņu zēns. Pilnībā izvairīties neizdevās un Māra vadītais auto puiku aizķēra. Ekipāža apstājās un palīdzēja sniegt pirmo palīdzību. Nekas neliecināja par traģēdiju. Diemžēl finišā nācās uzklausīt ziņu, ka zēns tomēr miris. Ņemot vērā notikušo, Māris un Andris pieņēma lēmumu, ka viņu piedalīšanās turpmākajās sacensībās nav iespējama.

Atliek vien citēt toreiz portālam "Delfi" rakstīto: "Uz šādu lēmumu viņiem abiem gan kā sportistiem, gan vienkārši kā cilvēkiem bija pilnīgas tiesības. Neapskaužamajā situācijā Mārim un Andrim tā rīkoties šķita pareizāk..." Taču, iespējams, ka Latvijas autobraucējiem nekad vai vismaz ilgi, ilgi neizdosies sasniegt to, ko togad varēja Māris un Andris.

Vainojami zēna nāvē viņi nebija, bet visi citi apstākļi rallijreidā, tostarp sportiskā veiksme, bija viņu pusē. Arī toreizējais "Riga RRT" direktors Valdis Purvinskis pēc notikušā uzsvēra, ka Māris un Andris pieņēma pareizo lēmumu kā cilvēki, taču no komandas viedokļa šis lēmums bija nepareizs, jo liedza rezultātu. "Komandas turpmākajiem startiem fiksēts rezultāts, it sevišķi tik augsts, kā varēja būt šogad, ir ļoti no svara," 2006. gadā pauda Purvinskis.

Jāņa Vintera panākumi, kas uz mūžu paliks ierakstīti Dakaras rallija vēsturē


Fоtо: AP/Scanpix/LETA

Turpmākajos gados, kamēr vien rallijreids notika Āfrikā, "Riga RRT" allaž, lai arī dažādos sastāvos, bija uz starta. Vienlaikus Dakaras rallijā iesaistījās arī enduro motobraucējs Jānis Vinters; vēlāk arī viņa brālis Einārs. Divos pirmajos gados, lai arī Jānis jau sākumā demonstrēja ar spicesgala vīriem konkurētspējīgu sniegumu, visticamāk rallijreidu pieredzes trūkuma dēļ, tika piedzīvoti sāpīgi kritieni un nācās izstāties.

Toties 2006. un 2007.gadā Jānis Vinters finišā bija labāko desmitniekā. Parādījās cerība, ka viņu varētu iekļaut "KTM" rūpnīcas komandā, taču tas tā arī nenotika. Uz Dienvidameriku 2009.gadā devās viens pats Einārs, jo Jānis iepriekš sacensībās bija guvis kārtējo traumu un uz starta iziet nebija gatavs. Eināram Vinteram arī Dienvidamerikā izdevās nodemonstrēt labu sniegumu un atkārtot 2007.gada rezultātu – 14. vieta. Diemžēl tas arī bija līdz šim pēdējais Latvijas motobraucēju starts Dakaras rallijā. Tomēr Jānis ir vienīgais Latvijas (arī Baltijas) motosportists, kurš līdz šim spējis izcīnīt Dakarā uzvaru atsevišķā ātrumposmā.

Igauņi Dakaras rallija jaunākajos laikos spēkus izmēģinājuši vien motociklu konkurencē. Likteņa ironija, ka līdzīgi kā mūsu Jānis Vinters pirmajos gados, arī igaunis Marts Lajals, kurš no līdz šim startējušajiem vienīgais bija spējīgs cīnīties par vietu galvgalī, 2003. gadā piedzīvoja kritienu un bija spiests izstāties traumas dēļ. Pēdējos gados cerīgu sniegumu ir nodemonstrējuši citi igauņi Mārts Mēru un Tomass Trīsa. Pēdējais 2017. gada Dakaras rallijā spēja sasniegt kopvērtējuma 30. pozīciju.

Savaldīt tuksnesi ar elektrību


Fоtо: Publicitātes foto

Otra spilgta, bet tanī pat laikā arī divdomīga epizode saistās ar 2012.gadu. Visus Latvijas un ne mazums ārvalstu masu medijus aplidoja ziņas, ka Māris Saukāns/Andris Dambis pirmo reizi Dakar Rally vēsturē spējuši tikt galā ar planētas grūtākā rallijreida distanci ar Latvijā uzbūvētu alternatīvas piedziņas auto "OSCar eO" (pēc būtības hibrīdauto, kam riteņu piedziņu tiešām nodrošināja tikai elektromotori). Saskaņā ar tā laika publikācijām un komandas locekļu intervijām "OSCar eO" sekmīgi finišējis priekšpēdējā, 77. vietā, bet pēdējo ieņēmusi elektrooskaru "piesedzošā" ekipāža ar "OSCar 03".

Tiesa, jau tolaik paklīda visai pretrunīgas vēstis. Proti, ka "OSCar eO" finišs esot "aiz matiem pievilkts", jo distance nemaz neesot īsti veikta, bet starts ne vienā vien etapā un attiecīgi beigās finišs sasniegts tikai pateicoties vairākkārtējai apelāciju iesniegšanai (rallijreidu noteikumi šādu iespēju sacensību laikā pieļauj).

Vispārējā eiforijā šīs runas īpašu atbalsi neguva, toties daudzviet gozējās foto ar "OSCar eO" uz Dakaras rallija finiša estakādes. Tomēr, rallijreida oficiālā informatīvā vietne vēlāk jau tanī pašā gadā (un joprojām) nepielūdzami vēstīja, ka 2012. gada rezultātos klasificētas tikai 76 ekipāžas un latviešu ar "OSCar eO" to starpā nav. Arī Saukāna/Dambja dalībnieka vizītkartē savulaik bija redzams, ka pēdējais ieskaitītais ekipāžas rezultāts ir 7. etapā. Oficiāls finišs nav ieskaitīts arī "OSCar eO" palīgiem Grigorovam/Princim.

Visai saprotamu iemeslu dēļ komanda nekad nav nākusi klajā ar skaļiem oficiāliem "OSCar eO" 'veiksmīgā Dakaras finiša' atsaukumiem,
ne arī ar notikumu un gala rezultāta skaidrojumiem. Taču auto izgatavotājuzņēmuma "Ogres Servisa centra" interneta vietnē, ailē pie "Dakar 2012" rezultāta vēl pirms dažiem gadiem redzama bija nevis ieņemtā vieta, bet saīsinājums DNF (did not finish).

"OSCar eO" un "Team Latvia" 2012. gada Dakaras rallijreidā, iespējams, vienkārši pietrūka veiksmes, jo elektriskās piedziņas hibrīds savu veiktspēju tomēr ir pierādījis neapstrīdami cienīgi, tajā pašā 2012. gadā ieņemot 21. vietu starp 60 finišējušām mašīnām "Silk Way Rally", kas pēdējā laikā uzskatāms par trešo planētas grūtāko rallijreidu. Gadu vēlāk tas tika galā arī ar "Africa Eco Race 2013" grūtībām un 40 automobiļu konkurencē (kopā ar smagajām mašīnām), ierindojoties 12. vietā.

Pēc "OSCar eO" Dakaras piedzīvojuma Andris Dambis saviem inženiera un biznesmeņa centieniem, kā zināms, atklāja pateicīgāku placdarmu un pievērsās elektrokāru būvniecībai kalnā braukšanas sacensībām. Savukārt pārējo iepriekš tik aktīvo Dakaras iekarotāju interese (vai varbūt nauda) šķiet apsīkusi. Latvijas līdzjutējiem laikam jāpagaida, kamēr radīsies jauni censoņi.

"Sausa rezultāta" ziņā augstākais sasniegums pagaidām pieder Jānim Āzim/Aināram Princim, kuri pirmajā Dienvidamerikas gadā, līdzīgi kā lietuvietis Vanags 2015.gadā, finišēja 24. vietā. Otrais labākais sasniegums uzrādīts vēl Āfrikā – tā autori Andris Dambis/Didzis Zariņš – 26. vieta 2007. gadā.

Pie saknēm Āfrikā un jaunajos Āzijas plašumos

Fоtо: RIA Novosti/Scanpix

Iespējams, "Africa Eco Race" sportiskā konkurence būtu pavisam citāda, ja šo pasākumu nerīkotu faktiski vienlaicīgi ar Dienvidamerikā notiekošo Dakaras ralliju. Tagad iznāk, ka "īsto" Dakaras rallijreidu apmeklē vai nu tie, kas izveidojuši principiālu opozīciju Dienvidamerikas Dakaras rallija rīkotājiem, vai tādi, kam "lielā" Dakara izmaksātu pārāk dārgi. Nav taču nekāds noslēpums, ka eiropiešiem sacensību izmaksas Dienvidamerikā iznāk ievērojami lielākas nekā Āfrikā.

Pavisam cits stāsts ir par vienlaicīgi ar "Africa Eco Race" dzimušo "Silk Way Rally", kas galvenokārt ir krievu projekts, bet parasti aptver arī vienu otru bijušās PSRS dienvidu republiku un nu jau arī Ķīnu.

Šis lielais rallijreids notiek vasaras otrajā pusē un tieši ar Dakaras ralliju nekonfliktē. Attiecīgi "zīda ceļš" allaž, lai arī ir ne tik plaši apmeklēts kā Dakaras rallijs, spēj pulcēt arī pasaules spēcīgākos braucējus. Un vai braukt Krievijas stepju smiltājos ir vieglāk nekā Āfrikā un Dienvidamerikā? Nez vai...

Domāju, lai raksturotu konkurenci, pietiks, ja minēsim kaut dažus "Silk Way Rally" uzvarētājus. Lūk, 2009. gada ātrākais trio: Karloss Sainss, Marks Millers, Žinels De Viljē (visi "Volkswagen"). 2011. gads: uzvar Kšištofs Holovčiks (BMW), tikai otrais Stefans Petransels ("Mini"). 2013. gads: pirmais Žans Luī Šlesērs, otrais krievu rallijreidu saimniecības pašreizējais līderis Vladimirs Vasiļjevs. Tādēļ baltiešu izcīnītās vietas "Silk Way Rally", manuprāt, vērtējamas visai augstu.

"Silk Way Rally" 2014. un 2015. gadā, visdrīzāk politisku un ekonomisku iemeslu dēļ, nenotika. Toties 2016. gadā šis rallijreids atgriežās ar vērienu – starts Maskavā, finišs Pekinā! Rallijreidu vareno atsaucība visticamāk gaidāma arī 2018. gada vasarā. Starts šoreiz paredzēts Ķīnā, bet finišs Maskavā. Vai brauks kāds no Latvijas, redzēsim...

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !