Latvieši ārzemēs: Sabīnes stāsts – dzīvot un strādāt Vācijas kultūras vidē

Sabīne Ozoliņa šobrīd strādā "Konzerthaus Berlin" par mārketinga speciālisti, gandrīz 10 gadus viņa strādājusi dažādās Vācijas pilsētās kultūras jomā un uzbūvējusi savu dzīvi šajā valstī gandrīz no nulles. Sarunā ar portālu "Delfi" Sabīne stāsta par savas dzīves līkločiem un piedzīvoto Vācijā, par karjeras izaicinājumiem un iespēju atgriezties Latvijā, kā arī latviešu panākumiem ārzemēs. Ar Vāciju savu vārdu saista daudzi latviešu mūziķi un mākslinieki. Latviete dalās savos novērojumos Vācijā, stāsta par valsts tradīcijām, politisko un darba vidi un dalās pārdomās, kas raisījušās, salīdzinot Vāciju ar Latviju.

Sabīnes Vācijas stāsts iesākās augstskolas laikā, kad viņa izmantoja iespēju doties ERASMUS trīs mēnešu praksē uz Elbas filharmoniju Hamburgā. Kultūras akadēmijā viņa bija ieguvusi bakalaura grādu un turpināja mācīties maģistrantūrā kultūras attiecības starp Latviju un Vāciju. Viņa nolēma paskatīties, kā ir ārzemēs, un tad braukt atpakaļ. Sabīne arī šodien atceras pirmo reizi, kad no Elbas filharmonijas biroja ienāca koncertzālē un sajuta to īpašo instrumentu smaržu un orķestra gaisu. "Sapratu, ka tas ir mans. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena," teic Sabīne.

Pēc mārketinga prakses Hamburgā viņa atbraukusi atpakaļ uz Latviju un jau tad sapratusi, ka vēlas atgriezties. Sabīne sāka interesēties, kā varētu turpināt darbu pēc prakses, izmantojot saglabājušos kontaktus Elbas filharmonijā. Viņa pieteicās Šlēsvigas-Holšteinas mūzikas festivālam, jo uz festivāla laiku organizatori ņem darbā mākslinieku pavadītājus. Katram darbiniekam iedala koncertus un projektus, ir jāplāno mākslinieku braucieni, kā notiks koncerti u. tml. Tie bija vēl trīs mēneši vasarā Lībekā. "Pēc trim mēnešiem Lībekā sapratu, ka man vēl vairāk patīk šis darbs. Tad sāku pati aktīvāk rīkoties, reizēm likās, ka drosme ir lielāka uz mēles, nekā tiešām varētu paveikt," smej Sabīne. Un pēc mēneša viņa sāka strādāt festivālā, kārtojot sponsorēšanas jautājumus. Bija vien laiks aizbraukt atpakaļ uz Latviju – sakravāt čemodānus.

"Pašas prāts tikai pēc pāris mēnešiem saprata, ko esmu izdarījusi. Tas viss notika ļoti ātri, un attapos prom no Latvijas bez ģimenes un draugiem. Visi taču palika Latvijā. Sapratu, ka esmu šeit tikai darba dēļ, mīlestības pret darbu dēļ. Līdz ar to viss bija jābūvē no nulles, no paša sākuma – jāatrod, kur dzīvot, jāiekārto privātā dzīve, jo nevar jau dzīvot tikai no darba. Tā bija interesanta dzīves skola, kas izmainīja raksturu, nācās pastāvēt par savām tiesībām, izrādīt lielāku pašiniciatīvu," teic Sabīne.

"Sākumā man bija sirdsapziņas pārmetumi," viņa atzīst, "biju ieguvusi izglītību Latvijā par budžeta līdzekļiem un tā vienkārši aizbraukusi strādāt ārzemēs. Tomēr bija prieks, ka, strādājot sponsorēšanā, var sniegt kaut ko atpakaļ savai valstij, meklējot naudu Latvijas mūziķu koncertiem, lai tie varētu notikt."

Lībekas periods

Šlēsvigas-Holšteinas mūzikas festivāls viņu bija pieņēmis ar gudru ziņu, jo pēc gada bija plānots festivāls Baltijas valstīs. Tradicionāli festivāli tiek veltīti kādai noteiktai valstij, līdz ar to Sabīne sāka ar Ķīnu un Turciju, un tad nāca Baltija.