'Naudaslietas.lv': Pirmā ieguldīšanas pieredze no +35% līdz -40%  (9)

Inese Brante, doktorante ekonomikas zinībās stāsta, kā zaudējusi 40% no saviem ieguldījumiem, tomēr tagad jau spēj uz to kritiski paraudzīties un domāt par jaunām uzkrāšanas iespējām. Foto: Dainis Pauliņš

- Tu Latvijas Universitātē studē doktorantūru ekonomikas zinībās, vai tas, ko mācies tevi pamudināja izmēģināt naudu ne tikai pelnīt un tērēt, bet arī uzkrāt?

Jā, es esmu doktorante ekonomikas zinībās, saņemu Eiropas Savienības stipendiju, kas uzliek lielu atbildības sajūtu par savām studijām un pētniecisko darbu. Ārpus tā es strādāju par direktora vietnieci nelielā apģērbu uzņēmumā. Ieguldīt mani drīzāk pamudināja tas, ka sāka parādīties uzkrājumi, kurus sākumā vienkārši liku īstermiņa depozītos – uz pāris mēnešiem, jo nebija pārliecības, vai pēkšņi to naudu neievajadzēsies. Tā es ik pa laikam ieguldīju īstermiņa depozītos – uz vienu, trijiem vai sešiem mēnešiem. Līdz vienu brīdi uzkrājumi parādījās vairāk, parādījās pārliecības sajūta un es sapratu, ka varu šo naudu ieguldīt uz ilgāku laiku investīcijām līdzīgā produktā – progresīvais depozīts.

- Kāpēc?

Godīgi sakot tāpēc, ka bankā vienkārši man to piedāvāja un es neiedziļinājos citās ieguldīšanas iespējās.

- Vai tu izvērtēji – kādu konkrētu reģionu, tautsaimniecības nozari, kurā veikt ieguldījumu?

Nē, pilnīgi nemaz. Tad man vajadzētu tam veltīt laiku. Man banka piedāvāja ieguldīt konkrētā reģionā un lai arī tas izklausās vieglprātīgi, es vienkārši piekritu. Domāju, ka līdzīgi kā es, tā rīkojas daudzi, kuru ikdienas nodarbošanās saistās ar ko citu, līdz ar to nekas neatliek kā uzticēties bankai, konkrētajam brokerim – profesionālim savā jomā.

- Riskanti, bet tu paļāvies tikai uz bankas ieteikto. Vai bija kāds ienesīgums, uz ko
cerēji vai ko solīja banka?

Pirmais ieguldījums bija uz 3 gadiem ar garantēto pamatsummu – attiecīgi es saņemu atpakaļ to pašu summu un iespējams arī kādus procentus, ja fonds strādājis ar peļņu. Man toreiz galvenais bija garantija, ka ieguldīto summu saņemšu atpakaļ, riskējot tikai neiegūt peļņas procentus. Tāpēc biju mierīga. Un šajā pirmajā reizē mans ieguldījums progresīvajā depozītā "Lielā Ķīna" no 2005. Līdz 2008. gadam nopelnīja 35%.

- Nav slikti priekš pirmās reizes…

Tas mani ļoti iedvesmoja (smejas). Pat pārāk, jo nākamajā reizē pērkot ieguldījumu fondus man bija vairāk drosmes un pārliecības, bet krīze nolika visu pa vietām… Kad man izmaksāja pamatsummu un 35% peļņas, tad vairs par īstermiņa depozītiem nedomāju, tas bija kā stimuls, ka vajag vēl kaut kur ieguldīt.

- Otrā reize nebija tik veiksmīga?

Pirmo ieguldījumu ar vislielāko atdevi 35% veicu 2005. gadā, otro reizi ieguldīju pēc diviem gadiem, redzot cik veiksmīgi iet pirmajam ieguldījumam. Šī otrā ieguldījuma rezultāts bija "pa nullēm", jo man atgrieza garantēto summu, bet nekas nopelnīts nebija. Savukārt ar trešo ieguldījumu un pagaidām pēdējo, ir pavisam bēdīgs stāsts. Tas bija uzkrājošās dzīvības apdrošināšanas līgums bez garantētās pamatsummas atmaksas termiņa beigās. Ieguldījums tika veikts visticamāk akcijās un obligācijās, īsti tam nepievērsu uzmanību, tāpat uzticējos bankas padomam un noslēdzu līgumu uz 5 gadiem.

- Kāds bija rezultāts?

Bēdīgs, vakar parēķināju, ka kādi mīnus 40%. Iemaksāju noteiktu naudas summu, bet saņēmu uz pusi mazāk. Tas bija briesmīgi. Tā laikam jūtas pensionāri, kuri katru mēnesi strādājuši, maksājuši nodokļus pensijai un tad galu galā neko nesaņem. Tagad jau ir vieglāk par to runāt, bet sākumā pat negribējās par to domāt. Tu katru mēnesi maksā ar cerību, ka tev tas viss uzkrāsies un kādu procentu vēl izdosies nopelnīt, bet beigu beigās… Tāpēc tagad kādu laiku neko neesmu vairāk darījusi, lai nomierinās gan situācija ekonomikā, gan pašai prāts.

- Vai tu uzskati ka tā bija Tava kļūda – nepareiza ieguldījuma izvēle, vai nepareizs bankas ieteikums vai vispārējā krīze finanšu tirgos tajā laikā?

Nu protams, ka esmu pati vainīga, ka nesekoju līdzi ieguldījumam, ja es vēl pie tam studēju ekonomiku. Lai gan mana pētījuma virziens ir pilnīgi citā jomā – nav saistīts ar investīcijām un līdz ar to es visu savu brīvo laiku veltu citām lietām. Es no ieguldījuma naudu izņēmu nesagaidot noguldījuma termiņa beigas – 4,5 gados, bet tas situāciju nemaz neglāba. Krīze nospēlēja lielu lomu, jo sākumā jau likās, ka tas ir tāds īstermiņa kritums, bet, ja kāds būtu zinājis, ka kritums būs tik dramatisks… Iespējams, ka tie, kuri māk, tie arī nopelna krīzes laikā, bet ne tādi iesācēji kā es. Es zinu latviešus Anglijā, viena profesore dalījās savā pieredzē un pastāstīja, ka zaudējusi krīzes laikā pusi no saviem ieguldījumiem. Un tie nebija tādi nelielie uzkrājumi prieka pēc, tā bija nauda par ko iztikt vecumdienās. Mans zaudējums salīdzinājumā ar to neliekas tik smags. Viņu iztikas līdzekļi sarukuši uz pusi, bet maksājumi par nekustamo īpašumu paliek tik pat lieli… Tas ir traki.

- Vai tev nav bijusi vēlme vairāk papildināt zināšanas tieši finanšu, investīciju jomā?

Jā, man ir bijusi tāda doma. Bet, jo vairāk tu mācies, jo saproti, ka par vienu jautājumu var būt milzīgi daudz informācijas un tu nevari līdz galam visu to pārzināt. Tāpēc tev ir jāuzticas speciālistam, kurš pārzina šo jomu. Pašreiz jau esmu pabeigusi doktorantūru un esmu zinātniskā grāda pretendente, tāpēc mana prioritāte ir pabeigt savu pētījumu un iegūt zinātņu doktora grādu un pēc tam domāšu tālāk, iespējams arī izlemšu vairāk pievērsties finanšu sfērai.

- Tu pareizi pateici, ka jāuzticas speciālistam, kurš pārzina konkrēto jomu. Kā tu domā, vai bankā vari sastapt tādu ekspertu, kuram uzticēt naudu?

Attiecībā uz ieguldījumiem es domāju ir tā, ka lielā finanšu krīze ir likusi sašķobīties uzticībai, bet ne jau pret konkrētiem speciālistiem, bet vispār finanšu tirgum. Un pagaidām ir grūti atgūt uzticību. It sevišķi, ja nav zināms kā attīstīsies notikumi eirozonā…

- Tu piedalījies investoru pasākumā un noklausījies arī Nasdaq OMX Riga biržas uzņēmumu prezentācijas. Vai esi domājusi, ka varētu ieguldīt naudu nevis investīciju fondos, kuri iegulda naudu tev nezināmos ārzemju uzņēmumos, bet pašmāju tirgū, pirkt vietējo uzņēmumu akcijas?

Jā, man toreiz patika uzņēmuma SAF Tehnika prezentācija. Informācijas tehnoloģijas un inovācijas ir perspektīva joma, bet man arī patika, ka uzņēmuma vadītājs godīgi atzina, ka viņš nezina kas būs tālāk. Tāpat arī es nezinu, kas būtu ar manu ieguldījumu vietējos uzņēmumos. Es varētu to pamēģināt, bet ar lielu piesardzību… Jo par Latvijas uzņēmumiem neesmu tik droša. Ir daudzi uzņēmumi, kas cīnās un to attīstība virzās uz priekšu, bet pārsvarā visi ir ļoti atkarīgi no ārējiem faktoriem. Kāda būs ekonomiskā situācija partnervalstīs ar ko noslēgti sadarbības līgumi? Jā, mums ir perspektīvi eksporta uzņēmumi, bet ir lietas, ko uzņēmuma vadītājs nevar ietekmēt.

- Ja tava sfēra ir ekonomika, tad spēja analizēt ekonomikas attīstību, noteikt uzņēmuma perspektīvas ir lieliska priekšrocība pērkot uzņēmumu akcijas…

No vienas puses man ir vieglāk pieņemt ieguldīšanas lēmumus, nekā vidusmēra cilvēkam, jo es kā ekonomiste saprotu visus tos procesus, bet no otras puses, es tam ikdienā nesekoju līdzi un varu kļūdīties tāpat kā jebkurš.

– Ja tu tagad izlemtu ieguldīt, cik lielu ienesīgumu tu gribētu savam ieguldījumam?

Grūti nosaukt konkrētu procentu likmi. Es noteikti gribētu vairāk nekā var nopelnīt noliekot naudu depozītā. Tanī pat laikā es zinu, ka noteikti gribētu arī garantēto pamatsummu, lai nekādi notikumi tirgū neietekmētu manu uzkrājumu. Esmu sapratusi, ka neesmu tāds risku mīlošs cilvēks, kurš gatavs uz visu. It sevišķi tāpēc, ka man ir bijusi tik negatīva pieredze. Mēs esam pieraduši pie tā, ka nav stabilitātes uz ko paļauties, kā, piemēram, cilvēkiem Austrijā vai Šveicē. Mums regulāri notiek kaut kādi satricinājumi. Ja es būtu kādus 50 vai 60 gadus veca un zaudētu 40% no saviem ieguldījumiem, mani laikam infarkts piemeklētu. Bet esmu vēl jauna un zinu, ka vēl nopelnīšu zaudēto, dzīve rit uz priekšu un iespējams kādreiz vēl izlemšu investēt fondos vai uzņēmumu akcijās.