Kreditējot uzņēmumus, nākas novērot stabilu tendenci: saglabājoties vai pat palielinoties izsniegtā finansējuma apjomam, darījumu skaits rūk. Samazinās arī iegādāto vienību skaits. Tie, kuri seko izejmateriālu cenu svārstībām biržā, būs pamanījuši, ka kokmateriālu, tērauda un citu produktu cenas ir kāpušas vairākas reizes – attiecīgi sadārdzinās arī gala produkts. Nepatīkamākā situācijā ir tie ražotāji, kuri līgumus par preces piegādi noslēguši pagājušā gada nogalē, bet tagad pasūtījumus nākas izpildīt par jaunajām cenām. Taču nozaru, kur izmaksas kristos, praktiski nav. Šobrīd ekonomikā varam novērot likumsakarīgu tauriņa spārnu efektu, kur kāda sadaļas sadārdzināšanās ilgtermiņā ietekmē visplašākā preču sortimenta cenu paaugstināšanos.
Visnelāgākajā situācijā ir lielo būvniecības projektu pasūtītāji. Visa sabiedrība varēja sekot līdzi ķibelēm ap Daugavas ledus halli, ko nodot ekspluatācijā izdevās tikai ar brīnuma palīdzību. Taču šis nav vienīgais šāds projekts. Būvniecība ir kļuvusi par nozari, kurai nebanku finansētāji visnelabprātāk izvērtē un piešķir aizņēmumus, jo tā atkal ieslīdējusi paaugstināta riska zonā. Materiālu, detaļu sadārdzinājums, ieilgušās piegādes, atsevišķu preču kļūšana par deficītu pašlaik ceļ būvniecības izmaksas stāvus debesīs. Ar to saskaras gan jauno projektu būvētāji, gan ēku renovētāji, un, visticamāk, pavisam drīz nekustamo īpašumu cenu celšanos izjutīs arī pirmā mājokļa meklētāji.
Taču ne visas patēriņa grupas tieši ietekmē izejmateriālu pieejamība. Domājams, kāds nejaušs garāmgājējs, ieraugot jaunā laikmeta cenas Rīgas centra terasēs, varētu būt ļoti pārsteigts – ierobežotais apmeklētāju skaits liek ēdinātājiem pieņemt nepopulārus lēmumus un apkalpot mazāk apmeklētāju, bet likumsakarīgi, ka maltītes kļūst dārgākas. Atpūtas namu saimnieki Latvijas laukos ir sajutuši vietējo tūristu milzīgās alkas pēc ceļojumiem un pārdod savus pakalpojumus ne lētāk, kā agrāk smalkākajās Eiropas kūrortpilsētās. Var prognozēt, ka, viesmīlības nozarei pamazām atgriežoties vecajās sliedēs un atjēdzoties no vairāk nekā gadu ilgušā sastinguma, līdz ar ekonomiskās aktivitātes atjaunošanos būs jārēķinās ar vēl izteiktāku cenu kāpumu.
Ko darīt iedzīvotājiem, kam jau tāpat pietiek rūpju ieilgušās pandēmijas dēļ? Paturēt prātā veco teicienu, ka visas olas nevajag salikt vienā groziņā, izvērtēt savas ilgtermiņa saistības un alternatīvas iespējas segt izdevumus krīzes gadījumā, kā arī sadalīt mājsaimniecības riskus.
Uzņēmējiem ieteiktu noteikti domāt par risku diversifikāciju, jau laikus izvērtēt savus sadarbības partnerus un pēc iespējas veidot uzkrājumus. Slēdzot līgumus, kuros preču un produktu piegāde paredzēta ilgākā laika posmā, varu ieteikt tajos atrunāt iespējamu cenu korekciju saistībā ar inflāciju vai citiem faktoriem, ko jāņem vērā, izpildot pasūtījumu. Iekļaujot šādu punktu, ieguvēji būs gan izpildītāji, gan pasūtītāji, jo jau tagad nereti novērojams, ka ražotājam vieglāk un nesāpīgāk ir apmaksāt līgumsodu, nevis saražot preci, ciešot zaudējumus.
Mierinājumam var piebilst, ka ekonomika ir cikliska, krīzes nāk un iet, un bieži vien tieši visspiedīgākajos apstākļos dzimst vislabākās idejas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
