Senākā un arī pavisam nesenā pagātnē darbs privāta uzņēmuma vai valsts kapitālsabiedrības padomē tika dēvēts par politisko vai radinieku "barotni". Kā saka, pēc gaumes un iespējām. Tomēr mūsdienu konkurences un biznesa realitātes diktētie nosacījumi un prasības pēc nemitīgām inovācijām, klientūras vajadzību un vērtību izpratnes nodarbošanos "universāls dažādu padomju loceklis" atstās tikai vēstures grāmatu lapaspusēs. Alternatīva tam ir paša biznesa nolemšana aizmirstībai.
Bez tam, tas neattiecas tikai uz privāto sektoru, bet pilnīgi noteikti arī uz virkni valsts uzņēmumu, kuriem faktiski jau šobrīd jākonkurē ar privāto biznesu. Meži, elektrība, sakari ir tikai redzamākie piemēri un, starp citu, arī nebūt ne sliktākie. Iespējams, ka pārsteidzošākais secinājums par Latvijas realitāti ir fakts, ka tieši daļa valsts kapitālsabiedrību ir uzņēmušas kursu uz profesionālu pārvaldes institūciju piesaisti (slimnīcas u.c.), kamēr virknē lielu un stratēģiski nozīmīgu privātā kapitāla uzņēmumu 90. gadu ieražas un metodes joprojām tur un ir turējušas savas pozīcijas virknē nozaru – no farmācijas un skaistumkopšanas līdz pat pārtikas un sadzīves ķīmijas ražošanai.
Jebkurš biznesa vai vadības zinātnes students Jums pateiks, ka galvenā uzņēmuma padomes atbildība ir pieņemt lēmumus par uzņēmuma pārvaldību, vadību un stratēģisko organizācijas virzību. Vienkāršojot – padome pieņem būtiskākos lēmumus par uzņēmuma attīstību, investīcijām, jaunu produktu izstrādi, jaunu tirgu apguvi utt. Tātad principā tos lēmumus, kas noteiks, vai un kā konkrētais uzņēmums strādās vidējā un ilgtermiņā. Proti, neprofesionāla padome iespējams "nepiebeigs" uzņēmumu uzreiz inerces vai produkta specifikas dēļ, bet ilgtermiņa perspektīvas visticamāk būs bēdīgas, kas savukārt pēc tam tiks visticamāk attaisnotas ar nepārvaramiem apstākļiem, globāliem procesiem, cilvēku paradumu maiņu un citiem "negaidītiem notikumiem". Piemēri nav tālu jāmeklē.
Bet realitāte ir tāda – uzņēmuma neveiksmes 99% gadījumu ir skaidrojamas ar nespēju laikmetam atbilstoši biznesu pārvaldīt, vadīt uzņēmējdarbības riskus, saprast sabiedrības noskaņojuma un paradumu maiņas un galu galā adaptēties globālajām pieprasījuma svārstībām un nemitīgā pārmaiņu procesā esošajai nodokļu politikai. Nebūt negrasos apgalvot, ka esošais normatīvais regulējums vai nodokļu un to iekasēšanas politika Latvijā ir labākais iespējamais. Nebūt ne, varbūt pat ne tuvu tam. Bet "spēles laukums" visiem ir zināms un pie neizdošanās vainojot valsti, pašvaldību, VID, muitu, konkurentus vai jebko citu mēs vienkārši cenšamies noņemt atbildību no savas personiskās neizdošanās, biznesa plāna dzīvot nespējas un sliktas pārvaldības.
Viena no būtiskākajām kļūdām, ko pieļauj, ir pieņēmums, ka "es vienmēr zinu labāk" par to kā biznesam jāstrādā un kas jādara, lai tas būtu rentabls. Protams, tā reizēm notiek un izdodas – reti, bet gadās. Vēl retāk tas notiek, kad uzņēmums no piparbodītes ir kļuvis par sazarotu un sarežģītu mehānismu. Tieši tad daudz lielāka biznesa izdošanās iespēja ir, ja pieņemam atvasinājumu no visiem zināmas sokrātiskās skolas atziņas – "es zinu, ka es nezinu visu".
Izejot no augstāk minētas atziņas ir konstruējama arī profesionālas uzņēmuma padomes loma un vieta – aizpildīt tās stratēģiskās kompetences, kuras Jums kā uzņēmuma īpašniekiem objektīvi var nebūt. Un tas nav nekas slikts. Bils Geits nav un Stīvs Džobs nebija labākais programmētājs pasaulē, Īlons Masks nav izcilākais inženieris utt., bet viņi saprot, kā jāpārvalda bizness un kuras kompetences viņiem ir papildu nepieciešamas, lai viņu uzņēmumi plauktu.
Un tieši neatkarīga un profesionāla padome ir neatņemams mūsdienu biznesa pārvaldības modeļa elements. Tieši nozaru speciālisti (inovācijas, mārketings, dizains, izpēte, finanšu plūsmas utt.) ir tie, kas var paredzēt augstāk minētos nepārvaramos apstākļus, sajust pārmaiņu vējus sabiedrībā, identificēt jaunus biznesa attīstības segmentus un dot pievienoto vērtību biznesam.
Ar šo apgalvojumu neiestājos par formālismu un padomi ķeksīša pēc, lai izpildītu ESG (Environmental Sustainability, Social Responsibility and Corporate Governance) vai citas nefinanšu ziņošanas prasības biržai vai akcionāriem, bet gan par ārējo ekspertīzi kā priekšnosacījumu biznesa ilgtspējai. Prakse liecina un ceru, ka arī nākotnē arvien vairāk vietējo uzņēmumu apzināsies šo paradigmas maiņu, kurā padome netiek veidota naudas līdzekļu izsūknēšanai no uzņēmuma, bet gan kā instruments, lai padarītu uzņēmuma produktu konkurētspējīgāku.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
