Pirmsjāņu nedēļā daudzus burtiski šokēja valdības paziņojums par ieceri nojaukt Pasaules tirdzniecības centra ēku Rīgā, Elizabetes ielā 2, lai tās vietā būvētu Nacionālo koncertzāli. Šī raksta autors nedala publisko jūsmu par to, ka neatliekama vajadzība pēc jaunas koncertzāles nav apšaubāma. Tā īsti neizdodas sevi pārliecināt, ka Latvija šobrīd var atļauties tik ekskluzīvus izdevumus – vai lietderīgāk nebūtu sabiedriskos līdzekļus ieguldīt, piemēram, kāda izglītības, zinātnes un biznesa klāstera izveidošanā pie kādas augstskolas vai industriāla parka infrastruktūrā? Aktuāls ir arī jautājums par to, kā tas savietojas ar vēl neaizmirsto Saeimas lēmumu par atteikšanos palielināt mediķu algas. Taču šoreiz ne par to.
Šoreiz par racionālu pieeju nekustamā īpašuma un pilsētas attīstībai. Rīgas pilsētai jau ilgstoši un pamatoti pārmests patiesas attīstības stratēģijas trūkums. Šobrīd ir cerības uz izmaiņām pilsētas vadībā, taču minētais valdības lēmums uzskatāmi turpina haotisko un nekoordinēto pilsētas apbūves tendenci, kas valdījusi jau gadiem.
Nenoliedzami krīzes laiks ir īstais brīdis valsts investīcijām infrastruktūrā, lai sildītu ekonomiku un saglabātu darba vietas. Taču lieli valsts investīciju projekti ir arī spēcīgs rīks tādu teritoriju glābšanai no degradācijas, kas nespēj piesaistīt privātas investīcijas. Izveidojot tik spēcīgu enkurobjektu kā Akustiskā koncertzāle, ir iespējams radīt katalizatoru privātu investīciju piesaistei tā apkārtnē, tādējādi palielinot kopējo ieguldījumu apjomus pat vairākas reizes.
Būvējot koncertzāli blīvi apbūvētā, prestižā Klusā centra rajonā un parkā, šī iespēja tiek palaista vējā. Nemaz nerunājot par ieceri nojaukt daudzu arhitektu augsti novērtētu ēku, kura tikai ar salīdzinoši nelielu renovāciju varētu kļūt par izcilu modernisma arhitektūras pieminekli Rīgā.
Jau tad, kad tika publiskota iecere ēkā izvietot Ekonomikas ministriju un citas iestādes, radās šaubas, vai šāda rīcība ir stratēģiski pareiza. Esmu pārliecināts, ka ēku iespējams izdevīgi pārdot privātiem nekustamā īpašuma attīstītājiem, bet par iegūtajiem līdzekļiem uzbūvēt jaunas ēkas mazāk attīstītās vietās. Taču šobrīd, kad valsts ir paziņojusi, ka tai šāda ēka nav vairs vajadzīga, turklāt, tās nojaukšanai ir nepieciešami trīs miljoni, ir skaidrs, ka ēka ir jāpārdod publiskā izsolē, lai privātais kapitāls tai piešķirtu jaunu dzīvību, bet koncertzāles projekts ir jāizmanto kā attīstības grūdiens kādai degradētai vietai Rīgā, kādu mūsu galvaspilsētā nav mazums.
Šāda saudzīga pieeja vēsturiskajam mantojumam un racionāla rīcība, manuprāt, atbilst tam sabiedrības domāšanas modelim, uz kuru Latvija tiecas. Turpretim demonstratīva visa vecā nojaukšana un jaunu monumentālu ēku būvniecība tā vietā visbiežāk raksturīga cita veida valsts iekārtām. Ironiski skan kultūras ministra vārdi, ka tādējādi atbrīvosimies no komunisma rēga.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
