Pašreiz Eiropā ir tikai piecas valstis, kurām nav samazināts pievienotās vērtības nodoklis (PVN) primāri nepieciešamajām pārtikas precēm – Bulgārija, Igaunija, Latvija (izņēmums ir Latvijai raksturīgie augļi un dārzeņi), Lietuvā un Dānijā. Savukārt Lielbritānijā un Maltā šis nodoklis noteikts 0% apjomā, tādējādi nākot pretī iedzīvotājiem un atsakoties no "valsts tiesas". Lielākajā daļā no Eiropas PVN likmes ir diferencētas dažādiem pārtikas produktiem, bet, ja neskaita iepriekš nosauktās valstis, tad tās ir krietni zemākas nekā standarta likmes, ko piemēro citiem produktiem un pakalpojumiem. Visvairāk pārsteidz fakts, ka tādās bagātās valstīs, kā Luksemburga, PVN pārtikai ir tikai 3% pretstatā citiem ražojumiem, kam ir 17% vai arī Nīderlande, kur attiecīgi ir 9% un 21%. Vai tiešām mēs esam tik bagāti, ka varam atļauties maksāt tik milzīgu nodokli par to, ka gribam ēst?
Diskusijas par samazinātu PVN likmi pārtikas produktiem ilgst gadiem. Dažādām nevalstiskajām organizācijām pirms dažiem gadiem izdevās panākt to, ka Latvijai raksturīgajiem augļiem un dārzeņiem likme uz laiku tika samazināta uz 5%, tādējādi veicinot iedzīvotājus ēst veselīgāk. Kamēr Eiropā neizmainījās ģeopolitiskā situācija, šķita, ka ar to ir pietiekoši, taču laiki ir mainījušies. Esam nonākuši energoresursu krīzē, kad elektrība un gāze maksā vairākas reizes dārgāk nekā pirms gada, bet degvielas cenas "uzskrējušas debesīs". Un tieši šo aspektu dēļ izmaksas jebkādas pārtikas ražošanai, kā arī piegādei uz tirdzniecības vietām kļuvušas milzīgas, kas, protams, ietekmē arī gala cenu, ko jāmaksā pircējiem.
Kāds būtu risinājums? Pirmkārt, nevilcināties ar lēmumu pieņemšanu un maksimāli ātri vienoties par samazinātas PVN likmes noteikšanu ja ne visiem pārtikas produktiem, jo, būsim godīgi, bez konfektēm, čipsiem un garnelēm ikdienā varam arī iztikt, tad vismaz primārās nepieciešamības produktiem. Ar to es domāju, ka nodokļus apjomu nepieciešams mazināt, piemēram, miltiem, putraimiem, makaroniem, pienam, olai un vistas gaļai, lai nodrošinātu sabalansētu ikdienas uzturu. Otrkārt, palīdzēt kompleksi uzņēmējiem pārdzīvot energoresursu krīzi. Tas attiecas ne tikai uz elektrību, kur valsts jau pieņēmusi lēmumu par sadales rēķinu atcelšanu, bet arī efektīviem risinājumiem, kas saistīti ar degvielas cenu kāpumu un gāzes izmaksām un pieejamību kopumā. Šajā gadījumā nederēs atruna – varējāt jau laikus veikt uzlabojumus, ieviešot saules paneļus, u.c. – jo situācija mainījās ļoti strauji un uzņēmumiem, kuri budžetu un investīcijas plāno ilgtermiņā, nebija iespēju tik strauji veikt visus nepieciešamos ieguldījumus un pārmaiņas. Arī šajā gadījumā piemēri nav tālu jāmeklē, jo citas Eiropas valstis, piemēram, Polija, atradusi veidu, kā samazināt akcīzes likmi degvielai. Kāpēc gan Latvija nevarētu izdarīt līdzīgi? Protams, saprotu, ka tādā gadījumā ciestu valsts kopīgie ieņēmumi, bet runa ir par krīzi, tāpēc jādomā kā to atrisināt, lai sekas nebūtu jūtamas ilgtermiņā.
Latvijas ekonomika varētu būt krietni spēcīgāka, ja vien mēs to vēlētos. Spēja operatīvi vienoties un pieņemt lēmumus ir mūsu priekšrocība, jo esam maza valsts. Aicinu politiķus ieklausīties uzņēmējos, lai spētu viņiem palīdzēt jau tagad, tādējādi nākotnē nodrošinot gan darba vietas iedzīvotājiem, gan arī rūpējoties par kopējiem ieņēmumiem un labklājību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
