Krists Mertens: Ugunsgrēku dzēšana vai darbs pie ilgtermiņa risinājumiem enerģētikā?
Foto: Publicitātes foto

Straujais enerģijas ražošanas izmaksu kāpums un tā rezultātā cenu šoks enerģijas lietotājiem – tā nav kāda brīvā tirgus anomālija, bet gan sava veida pagrieziena punkts, kurš iezīmē nepieciešamību pēc vēl ātrākas pārejas uz nākamo enerģētikas nozares attīstības fāzi – atjaunīgās enerģijas un nulles emisiju fāzi, kur aktīva zaļo energoresursu izmantošana ikdienā ir pašsaprotama norma, nevis eksotisks risinājums. Jautājums: vai Latvija ir gatava izmantot šo brīdi, lai gūtu jaunu inerci virzībā uz Eiropas zaļo kursu un, iespējams, būtu tā līderos, vai arī mēģināsim ielēkt aizejošā vilcienā?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šā brīža elektrības cenu situācija Baltijā skaidri iezīmē uz fosilajiem energoresursiem balstītas enerģētikas nozares negatīvos riskus. Analizējot dažādu enerģijas ražošanas veidu izmaksas, vienīgais straujais izmaksu kāpums šobrīd ir tieši ar fosilajiem resursiem darbināmajām spēkstacijām. To ražošanas izmaksas ir pieaugušas vairāk nekā trīs reizes no vidēji 45 Eur/MWh pērn uz 145 Eur/MWh šobrīd. To nosaka augstās CO2 kvotu cenas, kuras pēdējo 12 mēnešu laikā ir kāpušas no 25 uz 60 eiro par tonnu, un arī iepriekš nepieredzēts dabasgāzes cenu kāpums. Tajā pašā laikā no ūdens, vēja un saules ražotā enerģija joprojām ir pati lētākā, un tās izmaksas nepārsniedz 20 Eur/MWh. Vienkārši mums tās ir pārāk maz. Attiecīgi, ja mums būtu vairāk šo resursu, tad arī tirgū nebūtu tāda cenu šoka.

Tās ir sekas tam, ka "zaļie" energoresursi mūsu reģionā līdz šim ir bijuši drīzāk piedeva kopējā elektroenerģijas ražošanā, pamatā balstoties uz fosilo kurināmo. Lai vairotu jaunas un lētākas elektroenerģijas ražošanas kapacitāti, kura nav atkarīga no citu resursu vai CO2 cenu svārstībām, kā arī ģeopolitiskiem lēmumiem, mums būs strauji jāmaina fokuss uz to, ka pamata enerģijas ražošanu nodrošina atjaunīgie resursi. Savukārt fosilās spēkstacijas uzņemas rezerves lomu brīžiem, kad ūdens, vēja vai saules ir par maz un pietiekamā apjomā tiek attīstītas elektroenerģijas uzkrāšanas sistēmas. Turklāt, balstot savu enerģētiku uz jaunām atjaunīgo energoresursu jaudām, tiktu mazināts ne tikai cenu kāpuma risks, bet arī stiprināta Latvijas enerģētiskā neatkarība.

Tas, protams, nav vienkārši. Ir nepieciešams skaidrs redzējums, ātra un konsekventa rīcība Latvijas enerģētikas nozares ilgtermiņa attīstībai, atturoties no pastāvīgās vēlmes meklēt risinājumu esošajās sistēmās. Līdzīgi kā ar novecojušu auto, kura remontā esam ieguldījuši tik daudz, ka nespējam no tā šķirties, kaut arī jaunāka modeļa iegāde nozīmētu gan efektīvāku tā darbību, gan mazākus izdevumus nākotnē.

Šis ir brīdis, kad nedrīkst apjukt vai apstāties. Enerģētika ir tautsaimniecības mugurkauls, un tās sekmīga izaugsme ir atkarīga no tā, cik pārdomāta būs enerģētikas nozares attīstības stratēģija un tās ieviešanas ātrums. Turpinot maksāt par fosilajiem energoresursiem un CO2 kvotām līdzšinējā apjomā, mēs bremzējam gan enerģētikas nozares, gan visas tautsaimniecības pāreju uz ilgtspējīgu saimniekošanu. Tieši ilgtspēja Latvijas uzņēmumiem, jo īpaši eksportējošajiem, ir kļuvusi par galveno konkurences priekšrocību. Šis ir brīdis, kad aktīvi jāvirza jaunu atjaunīgās enerģijas jaudu attīstība valsts, biznesa un mājsaimniecību līmenī, tādā veidā veicinot gan tautsaimniecības konkurētspēju, gan iedzīvotāju labklājību.

Jebkuru pārmaiņu un sasniegumu pamatā ir motivācija. Un šajā ziņā Latvija savā veidā ilgstoši ir atradusies komforta zonā, jo HES spēkstacijas pamatā nodrošina, ka jau šobrīd gandrīz 40% Latvijā saražotās enerģijas ir "zaļa". Tikmēr Eiropas Savienības nospraustie klimata mērķi paredz līdz 2030. gadam šo vērtību paaugstināt līdz 50%. Tas nozīmē, ka nākamo deviņu gadu laikā ir jāpagūst par 10% palielināt atjaunīgās enerģijas īpatsvaru enerģijas galapatēriņā.

Te prātā nāk salīdzinājums, kur Latvija Eiropas mērķu izpildē līdzinās skolēnam, kurš apgūst uzdoto vielu ar spītu un domu, ka tas nepieciešams skolotājam, neapzinoties, ka no gūtajām zināšanām ieguvējs ir viņš pats. Tā arī mēs pildām klimata mērķus – tikai tik daudz, lai Eiropa būtu apmierināta. Vienlaikus pietrūkst izpratnes, ka augstākas ambīcijas šajā jomā sniedz iespēju attīstīt enerģētikas sektoru un celt valsts konkurētspēju un, galu galā, arī kopējo labklājību. Virzot šīs jomas attīstību, mēs palīdzam paši sev, nevis pildām kādas formālas prasības.

Latvijas un Baltijas valstu enerģētikas nozare kopumā ir samēra neliela. Vidējais elektroenerģijas patēriņš gadā Baltijā ir 25 TWh, kas, salīdzinot ar Poliju, kur gada patēriņš ir 165 TWh, ir vairāk nekā 6 reizes mazāks. Tātad varam to salīdzinoši ātri un elastīgi transformēt. Faktiski atjaunīgo resursu apgūšana var būt mūsu priekšrocība pret citām valstīm. Viss atkarīgs no tā, vai spējam to noteikt kā prioritāti un varbūt tēmēt augstāk. Kāpēc iet uz 50% atjaunīgās enerģijas? Nospraužam mērķi sasniegt nulles emisiju līmeni pirms 2050.gada, ja jau mūsu starta pozīcijas ir tik augstas! Tam nav nepieciešams nemaz tik daudz. Iespējams, tieši tagad ir jāpārskata politikas nostādnes, izvirzot ambiciozākus mērķus iet tālāk par Eiropas prasībām 2030. gadam, apzinoties, ka tas ir tautsaimniecības attīstības un labklājības jautājums.

Valsts nosaka galvenos virzienus un attīstības prioritātes, un tā ir iespēja izvirzīt atjaunīgo resursu apgūšanu priekšplānā. Tas dotu skaidru signālu arī citām nozarēm, tādējādi fokusējot biznesa sektoru uz zaļā kursa attīstību un veicinot straujāku jaunu risinājumu ieviešanu. Šāda rīcība ir loģiska un sevi ir pierādījusi jau daudzkārt. Piemēram, skaidri nosakot virzību uz elektroenerģiju transporta sektorā, pēdējos pāris gados elektroauto strauji kļūst pieejamāki, parādās arvien plašāks uzlādes tīkls, un šī tehnoloģija sāk patiešām integrēties mūsu ikdienā.

Te gan visu veiksmes stāstu nosaka dinamika, ar kādu tiek ieviestas izmaiņas, lai tās spētu tikt līdzi reālās situācijas attīstībai. Ir vajadzīgi ātri risinājumi, nevis gadiem izstrādātas vadlīnijas, kuras jau zaudē savu aktualitāti. Dzīves ritms ir mainījies, un valstij jau sen būtu jābūt gatavai pieņemt ātrus un fokusētus lēmumus, kas nozīmē arī gatavību būt līderiem jaunu tehnoloģiju apgūšanā. Tikai tā varam gūt konkurētspējas priekšrocības un panākt, ka uz nākamo enerģētikas attīstības pakāpienu pārkāpjam paši, nevis paklūpam, minstinoties neizlēmībā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lasi vēl
 
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.