Jaunie sportisti ārzemēs – reāla iespēja vai vecāku ambīcijas

Tas skan patriotiski un atbildīgi – "mūsējie ārzemēs". Sporta ziņās vienmēr pastāstīs, kādi ir mūsējo panākumi, kā iet viņu pārstāvētajām komandām, viņu uzvārdus zinās un gaitām sekos. Tas nav nemaz tik grūti, jo to mūsējo, kuri sporto ārzemēs, nav jau nemaz tik daudz. Vai tāpēc, ka mums talantu trūkst? Vai varbūt tāpēc, ka šis ceļš pa sporta kāpnēm tomēr ir tik smags, atbildīgs un prasīgs, ka ne visi, kuru plānos ir uzvarētāja lauri un čempiona medaļas (ko tur slēpt – arī līgumu miljoni), tiek līdz tam augstākajam pakāpienam? Jo kāpt ir jāsāk agri, jau no skolas sola.

Cik lielā mērā iniciatīva veidot sporta karjeru ārzemēs ir pašu jauno atlētu vēlme un cik – vecāku ambīcijas? Vai Ziemeļamerikas universitāšu durvis un stadioni atvērti tikai īpaši talantīgajiem? Un vai vispār ir jāsūta bērns prom no mājām skaista sapņa vārdā?

Uzvaras mirklis sportā ir spožs un emocionāls. Bet kāds bijis ceļš līdz goda pjedestāla augstākajam pakāpienam? Kas notiek ar tiem, kas nesaņēma pirmo vietu un, iespējams, sportu pameta vēl pirms nostāšanās uz starta līnijas? Kur sporta sistēmā paliek bērns un kāda ir trenera loma viņa panākumos un veselības uzlabošanā? Par to lasi rakstu sērijā "Aiz pjedestāla"!

Vecāki savas atvases sportisko nākotni sāk plānot teju no piedzimšanas brīža, jo pirmās iemaņas, piemēram, slidošanā, var sākt apgūt jau no trīs četru gadu vecuma. Nedaudz vēlāk var sākt valdīt pār stūrēm, pedāļiem un motoriem kartingā un motokrosā, tad seko pārējie komandu un individuālie sporta veidi.