Garlaicīga laulība: aiziet nevar palikt
Foto: Shutterstock

Rutīna laulībā ir nopietna problēma. Cilvēki sākuši šķirties tāpēc, ka ir garlaicīgi. Ko tas nozīmē? Vai tā ir kaprīze vai jauns sociālkulturāls fenomens? Vai ir vērts, teiksim, četrdesmit gados sākt jaunu dzīvi ar citu partneri? Ko darīt, ja otrs pārī vairs seksuāli nepiesaista?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Uz šiem un citiem jautājumiem atbildes šķetina psiholoģe Jūlija Lapina sarunā ar žurnālisti Annu Utkinu portālā "Matrony".

Bieži vien uzskata, ka ģimenē ir tipiskās vīriešu un tipiskās sieviešu problēmas. Piemēram – vīrs "medī mamutu", viņš visu laiku ir rūpējas par ģimenes apgādāšanu, bet sieviete var nogurt no pienākumiem mājās. Šāds ir klasiskais ģimenes pienākumu sadalījums. Vai patiešām ir šāds tipiskais psiholoģisko problēmu dalījums pēc dzimuma?

Kad runājam par "sieviešu" un "vīriešu" problēmām, mēs, pirmkārt, skaram sociālo lomu jautājumu. Sabiedrība nereti no sievietes un vīrieša, kuri uzsākuši attiecības, sagaida noteiktu uzvedību. Ja viņi tai neatbilst, var saņemt sabiedrības kritiku.

No kurienes ir radušies stereotipi par sievietes un vīrieša lomām laulībā? Agrāk laulības bija sava veida darījums, sociāls institūts, kurš palīdzēja nodrošināt apstākļus bērnu radīšanai un audzināšanai. Tā kā agrāk valsts neizmaksāja pensijas, bija vitāli svarīgs bērnu atbalsts un aizsardzība vecumā. Laulības bija sava veida projekts dzimtas turpināšanai, kopējam darbam tīrumā, lauksaimniecībā, finanšu jautājumu un sadzīvisku jautājumu risināšanā.

Laulību krīze mūsdienās ir saistīta ar iepriekšējās laulību institūcijas nozīmes zaudēšanu. Tas, kas vēl nesen bija aktuāls, tagad, postindustriālā periodā, ir zaudējis nozīmi. Ir mainījusies ekonomika, dzīves līmenis, politiskā situācija. Daudzās ģimenēs vairs nedala "vīriešu" un "sieviešu" pienākumus. Līdzīgus darbus veic abi. Ģimenēs, kur to atļauj ienākumu līmenis, radusies jauna tradīcija nolīgt palīgu mājām. Sieviete šādā ģimenē var nogurt jau nevis no mājasdarbiem, bet rutīnas – tieši tāpat kā vīrietis. Arvien vairāk ir cilvēku, kuri, attiecinot laulības uz sevi, jautā – "kam man tā"? Un uz šo jautājumu vairs nav vienkāršas un viennozīmīgas atbildes.

Kā uzvarēt rutīnu laulībā? Cilvēki mēdz gaidīt no laulībām kaut ko neiedomājamu. Bet svētki paiet un mājasdarbi paliek... Un, skat, jau trīsdesmitgadnieki vakaros skatās televizoru adītās zeķēs, tāpēc, ka nekam citam nav spēka. Liekas ja sameklēsi citu cilvēku, viss mainīsies. Vai patiesi tā ir?

Par rutīnu laulībā sarakstīts daudz grāmatu. Jebkurā glancētajā žurnālā atrodami raksti par to, kā dažādot laulību un mazināt garlaicību tajā. Kādēļ garlaicību uzskata par problēmu? Mēs esam auguši, skatoties un gūstot priekšstatus par laulību no filmām, kurās ir jāspēj noturēt skatītāja uzmanību divas trīs stundas. Tādēļ skatītājs redz spilgtu, notikumiem bagātu ainu. Un no šiem iespaidiem sāk likties, ka ik dienu laulībai būtu jābūt spilgtiem, galvu reibinošiem notikumiem. Taču 99 procentos tā sastāv no rutīnas.

Rutīna ir mūsu dzīve! Un tas ir normāli. Vēl vairāk – cilvēks ar veselu psihi pavisam mierīgi dzīvo rutīnas apstākļos, priecājoties par patīkamiem notikumiem un brīžiem, kuri nomaina ierasto gaitu. Kādēļ mēs uzskatām, ka laulībai un dzīvei kopumā vajadzētu būt nebeidzamām svinībām un, ja tā nav, dzīve nav izdevusies? Kas gan tajā slikts – skatīties seriālu adītās zeķītēs?

Psihoterapeite Estere Perela savā grāmatā "Pārošanās nebrīvē" pievērsusies tēmai par garlaicību laulība. Tajā ir nodaļa par seksuālo dzīvi. Vēl nesen tika uzskatīts, ka pārī seksam noteikti jābūt katru dienu, spilgtam, vētrainam, taču tā neesot seksa daba. Tas, ko mēs saņemam visu laiku, apnīk. Mūžīgi spilgts sekss pārstimulē smadzenes, un rodas apnikums.

Nevajag sev jautāt "vai man ir garlaicīgi?", labāk pajautāt "cik man ir komfortabli ar šo cilvēku? Vai es neatgriežos mājās kā karā laukā? Vai es varu ar otru cilvēku padalīties savos patiesajos pārdzīvojumos? Vai viņš mani atbalstīs, kad visa pasaule būs pret mani?" Tie ir daudz svarīgāki kritēriji laulībā nekā mūžīgas svinības.


Kā vīrietim palikt interesantam sievietei, kad ģimenē rodas bērns un viņai rodas simts un viens jauns pienākums?

Atbilde ir pašā formulējumā "kad viņai rodas simts un viens jauns pienākums". Patiesībā viņiem abiem rodas daudz jaunu pienākumu. Ja pāris kopīgi dala darbus, bērna ienākšana ģimenē viņus satuvinās. Komandas saliedēšanas treniņos bieži vien māca principu: ja cilvēki kaut ko dara reizē, tas viņus satuvina. Tā kā nereti tiek uzskatīts, ka bērnu audzināšana tradicionāli ir sieviešu pienākums, sekojot šādam priekšstatam var tikt nevilšus novilkta līnija, kas pāri sāk atdalīt. Vīrietis distancējas, sieviete ir pārņemta ar jaunām rūpēm un patiesi nesaprot, kādēļ viņai vēl apkalpot arī vīrieti, kad viņai tā jau ir daudz darāmā?

Arvien vairāk ir cilvēku, kuri, attiecinot laulības uz sevi, jautā – "priekš kam man tā"? Un šim jautājumam vairs nav vienkāršas un viennozīmīgas atbildes.

Ja jau sākotnēji ģimeni izveidojuši cilvēki, kuriem ir līdzīgs skatījums uz bērnu audzināšanu, pienākumu sadali, tad bērnu audzināšana viņus satuvinās. Jā, varbūt viņiem abiem būs vajadzīga radinieku, aukļu vai speciālistu palīdzība, tas ir grūts laiks partneriem. Pirmajā plānā būs jaunie pienākumi. Bet ja cilvēki veic tos kopā – tas arī satuvina.

Vēl nesen sociālajā tīklā "Facebook" cilvēki daudz dalījās ar ierakstu, kurā vēstīts "nav nekā seksuālāka par vīrieti, kurš spēlējas ar bērnu". Tas ir spēks, kurš pārvēršas maigumā – tas sievieti piesaista. Vīrietis, kurš rūpējas par bērnu, var būt sava veida afrodīzijs sievietes acīs.

Ja pāris nedala pienākumus un visas rūpes par bērnu ir uz viena pleciem, šim cilvēkam ieslēdzas "izdzīvošanas režīms". Viņam vairs nebūs vaļas un spēka personiskajām attiecībām. Viņš gaidīs vakaru, lai noliktu galvu uz spilvena uz tām nelaimīgajām divām stundām, kamēr zīdainis guļ, un ne jau tāpēc, lai ar otru parunātos, nodarbotos ar seksu vai skatītos filmu.


Kad runā par pusmūža krīzi, parasti to attiecina uz vīriešiem. Ko sievietei iesākt ar sajūtu "ak, vai, man jau ir 45, bet sirdī esmu sešpadsmitgadniece". Vai tas ir risinājums – pamest vīru ar bērniem, izdurt pīrsingu un atrast jaunu mīļāko?

Izpratne par "pusmūža krīzi" saistīta ar paša vidējā vecuma rašanos. Vēl pirms dažiem gadsimtiem trīsdesmitgadīgu sievieti jau uzskatīja par cilvēku gados. Cilvēku dzīvildzes pagarināšanās radījusi apstākļus iespējamai situācijai – partneris, kuru tu satiki 20 gadu vecumā, ap 40 izrādās pavisam cits cilvēks.

Pats vārds "krīze" norāda, ka situācijai varētu nebūt vienkārša atrisinājuma. Piemēram, krīzes ekonomikā ir citādi risinājumi. Viens no tiem – nenovest ekonomiku līdz krīzei. Pēkšņi neattapties situācijā "ak, nē, mums ir izzagts budžets! Nav naudas medicīnai un izglītībai. Ko mums darīt?" Skaidrs, ka šādā situācijā nav iespējams viennozīmīgi labs risinājums.

Filmu iespaidā sāk likties, ka ik dienu laulībai būtu jābūt spilgtiem, galvu reibinošiem notikumiem. Taču 99 procentos tā sastāv no rutīnas.

Un tagad iedomāsimies sievieti, kura nodzīvojusi stiprā laulībā daudzus gadus, izaudzinājusi divus bērnus un pēkšņi iemīlas nabadzīgā studentā. Viņa saprot, ka, padevusies impulsam, zaudēs visu. No prāta apsvērumiem raugoties, tā ir slikta izvēle, taču iemīlējusies sieviete ir gatava ļauties šim impulsam. Pēc tam viņa, protams, pārdzīvo problēmas, kas saistītas ar pieņemto lēmumu. Viņa zaudē ģimeni un vētrainā kaisle norimst.

Ja cilvēks attopas krīzē, vajag saprast, ka viņš ir nonācis turbulences zonā. Un šajā zonā risinājums "pametīšu ģimeni, atradīšu jaunu mīļāko", nav nobriedis lēmums, kurā izsvērti visi "par" un "pret", tas ir impulsīvs.

Diemžēl, kad runājam par krīzi, parasti iedomājamies, ka cilvēks ir izvēles priekšā – tādas izvēles, kur jebkurš risinājums radīs diskomfortu. Palikusi ģimenē, šī sieviete pārdzīvotu, ka palaidusi garām iespējas dzīvē. Krīzes situācijā var tikai izvēlēties, kura izvēle rada mazāk ciešanu.

Turklāt svarīgi saprast, ka laba notikumu attīstības varianta vairs nav, tādēļ svarīgi, lai izvēle būtu apzināta. Sievietes nereti neapzinās savas emocionālās vajadzības. To mums nemāca.

Vai ir vērts glābt laulību, kurā vīrs "nedzer un nesit", bet pārī nav savstarpējās pievilkšanās, abi atpūšas atsevišķi? Piemēram, vīrietis agrāk bija aktīvs, devās pārgājienos, bet tagad viņam patīk pēc darba gulēt uz dīvāna un skatīties griestos...

Te atkal atgriežamies pie jautājuma par laulības jēgu. Nevar izslēgt no tā sociālā statusa lomu. Ja, teiksim, pilsētniekiem sociālais statuss nespēlē tik lielu lomu, mazā pilsētiņā vai laukos pāra attiecības ir kā uz delnas. Tur ģimenes saglabāšana var nozīmēt saglabāt arī "savu seju un statusu sabiedrībā".

Ja sievietei laulībā ir slikti, vīrs viņu nesaprot un neatbalsta, viņiem ir atšķirīgas intereses, un viņai ir finansiālā un sociālā brīvība, tad jautājums par šķiršanos parasti nerodas.

Kad laulību cenšas saglabāt par jebkuru cenu, to, iespējams, ietekmē sabiedrības spiediens. "Kāpēc es esmu šajā laulībā?" ir sarežģīts jautājums. Bet atbilde "tāpēc, ka man ir bail un kauns izšķirties" – arī ir atbilde. Šķiršanās dažkārt var būt arī liels trieciens, salīdzinot ar pastāvīgiem konfliktiem ģimenē, kas jau ierasti. Lai pieņemtu atbilstošāko lēmumu, svarīgi sev nemelot un godīgi atzīt, kādēļ tu vēlies saglabāt laulību. Galvenais – atcerēties, ka reizēm laulības saglabāšanas cena var būt pārāk augsta un par to nāksies maksāt ar savu psihisko veselību.

Cita lieta, ja ģimenei radušās īslaicīgas problēmas, piemēram, tādēļ, ka pārī kāds ir pārāk noslogots, nepagūst veltīt viens otram uzmanību, parunāties. Pāris, kuram piedzimis bērns, ar laiku var iemācīties veidot savu grafiku atbilstoši zīdaiņa vajadzībām. Spēja būt elastīgiem un prasme mainīt savu grafiku, lai pabūtu ar partneri, arī ir ļoti svarīga. Tiek uzskatīts, ka nevar nekādi tik vaļā no bērnu vajadzībām, bet pieaugušais, lūk, var pagaidīt. Taču attiecības veidojas tikai komunikācijā, kopābūšanā. Nevar būt ne runas par attiecībām, ja pāris gadiem savā starpā nesarunājas. Iedomājieties, ka jūsu laulība ir tas pats bērns, kuram ir savas vajadzības. Jūs varat būt ļoti aizņemti, bet, ja bērns sauc "mammu, tēti, gribu ēst!", jums vienmēr atradīsies laiks viņam pagatavot ēdienu. Tieši tā ir vērts atrast laiku pārī vienam otram, kaut vai kopīgai pastaigai.


Kāpēc kopumā "garlaicība laulībā" ir kļuvusi par tādu problēmu? Agrāk to sauca par "klusu laimi", bet tagad daudzi uztraucas par to, ka laulība pieklust, abi "sačākst" (ir daudz dažādu epitetu) un sentimentāli atceras jaunību, pēc kuras ilgojas. Vai var teikt, ka izveidojies jauns sociālkulturāls fenomens?

Pāreja no skatījuma "klusa laime" uz garlaicību var būt saistīta ar izmaiņām mārketinga politikā. Laulību sāk uzskatīt par "draiva" jeb spilgtu emociju avotu. Ja tā nesniedz ko tādu, cilvēkam iedveš, ka viņš nedzīvo "uz pilnu klapi" vai "no sirds".

Vēl pirms dažiem gadsimtiem trīsdesmitgadīgu sievieti uzskatīja jau par cilvēku gados. Cilvēku dzīvildzes pagarināšanās radījusi apstākļus iespējamai situācijai – partneris, kuru tu satiki 20 gadu vecumā, ap 40 izrādās pavisam cits cilvēks.

Ja nebūtu sociālā spiediena "kad tu metīsi kauliņus kopā ar kādu?" vai "kad iziesi pie vīra?", ne katrs varētu atbildēt uz jautājumu "priekš kam man vajadzīgs otrs cilvēks?". Kristietībā laulība ir viens no askētisma soļiem. Tās izpratnē laulība tāpat kā kļūšana par mūku ir sava veida varoņdarbs. Tas nozīmē, ka cilvēks atsakās no zināmām iespējām augstākas idejas vārdā. Un šī ideja ir vienotības veidošana. Tas ir saistīts ar monogāmiju, tas ir, atteikšanos no seksuālu attiecību iespējas ar citiem cilvēkiem. Un šo ideju ir grūti atraut no reliģijas un ielikt ierastā pasaulē. Ja to cenšas iekļaut parastā pasaulīgā dzīvē, rodas jautājums – "kādēļ man garlaikoties, ja ir tik daudz iespēju?" Un uz šo jautājumu cilvēks ne vienmēr rod atbildi.

Vai ir vērts saglabāt laulību, ja sieviete jūt, ka vīrs ir "apnicis", katru dienu viens un tas pats, taču vienlaikus ir bail – bet ja nu būs tikai sliktāk? Kādus aspektus ņemt vērā, pieņemot lēmumu?

Vienīgo pareizo atbildi uz šo jautājumu zina tikai pats cilvēks. Viņš viens saprot, cik viņam emocionāli grūti ir laulībā. Mēs nedzīvojām brīnumainā, rozā vienradžu pasaulē – jāskatās reālistiski. Un realitātē cilvēki bieži vien ir atkarīgi viens no otra, piemēram, finansiāli, pienākumu ziņā. Mēdz būt laulības, kuras saglabā izdzīvošanas vārdā. Starp citu, tāda ir sieviešu krīzes centru ideja – būt par finanšu spilvenu, radot kaut kādas finansiālas iespējas aiziet no laulības.

Neizlēmība nereti saistīta ar sarežģītu sievietes stāvokli kopumā un no sabiedrības vai kultūras spiediena viņa ne vienmēr spēj atzīt problēmu. Ja viņa ir visos līmeņos neatkarīga, risinājums atnāks daudz vieglāk.

Ir divi uzskati: "ar attiecībām vajag strādāt" un "kas tās par attiecībām, ja ar tām vajag strādāt. Ja esmu mājās, vēlos atpūsties!" Kam taisnība?

Viss atkarīgs no tā, ko uzskata par darbu. Bērnu audzināšana ir mūsu darbs. Un tajā ir gan savs prieks, gan grūtības. Neviens nevar būt īsti gatavs šim darbam. Visas grāmatiņas un teorijas sabirst putekļos, kad vecāki sastopas ar ikdienas sīkajiem un smalkajiem uzdevumiem, kas prasa iekšējos resursus. Lai pildītu šo darbu, vajadzīgas ne tikai zināšanas, bet arī resursi – lai daudzkārt naktī celtos pie bērna, simtiem reižu lasītu vienu un to pašu pasaciņu vai stāstītu to pirms miega.

Garlaicīga laulība: aiziet nevar palikt
Foto: Shutterstock

Ieguldīt darbu jebkurās attiecībās nozīmē dot un gūt kaut ko atpakaļ. Piedot un saņemt piedošanu. Mīlēt un būt mīlētam. Reizēm nākas 90 procentus darba ņemt uz saviem pleciem. Turklāt ir svarīgi, lai grūtā laikā partneris darītu 90 procentus darba otra vietā.

Iedomājieties, ka jūsu laulība ir tas pats bērns, kuram ir savas vajadzības. Jūs varat būt ļoti aizņemti, bet, ja bērns sauc "mammu, tēti, gribu ēst!", jums vienmēr atradīsies laiks viņam pagatavot ēdienu. Tieši tā ir vērts atrast laiku pārī vienam otram, kaut vai kopīgai pastaigai.

Mēs 20 un 30 gados esam atšķirīgi cilvēki. Attiecības pirms gada un šodien ir atšķirīgas. Tās nekad nebūs vienādas. To, kādas bija mūsu attiecības iepriekš, neviens nekad neatgriezīs. Svarīgi ir vienkārši atzīt šo realitāti.

Radikāla pieņemšana vienkāršos problēmu risināšanu un vairs nebūs jāviļas, raugoties uz situāciju no tādiem skatpunktiem kā "es nekad atkal nebūšu divdesmitgadnieks" vai "mums nekad nebūs tādu attiecību kā mūsu pirmajā tikšanās reizē". Katram vecumam un katram attiecību etapam ir savi uzdevumi. Stiprs pāris, kas strādā ar attiecībām, ir pāris, kurš grib un var pildīt dažādus uzdevumus.

Tags

Tētis Attiecības Attiecības ģimenē Bērni Laulība Sekss Seksualitāte
0
sekss
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form