Foto: Shutterstock
Mūsu valodas lietojumā ir daudz vārdu, lai klasificētu cilvēkus un viņu darbību. Mums piemīt tendences novērtēt, salīdzināt, piekarināt "birkas" un pieprasīt no citiem konkrētu uzvedību, kura atbilst mūsu izpratnei par to, kas ir normas.

Pēc amerikāņu izcelsmes psihologa Maršala Rozenberga domām, šāds domāšanas veids šķeļ cilvēku attiecības un rosina konfliktus. Speciālists vietnē "Positive Psychology" dalās padomos, kā runāt par savām vajadzībām bez aizvainojuma, apvainojumiem un kritikas.

Savā grāmatā "Dzīves valoda" viņš piedāvā citādu pieeju, kas ļauj veidot attiecības, neizmantojot vardarbību. Tā vietā, lai mainītu cilvēkus un viņu uzvedību, meklēt pareizos un vainīgos un panākt savu mērķi par jebkuru cenu, psihologs māca pareizi izteikt savas vajadzības un ar izpratni attiekties pret citu cilvēku gaidām. Autors nosaucis šādu komunikācijas veidu par "nevardarbību komunikāciju" un daudzus gadus veiksmīgi pielietojis to savā praksē, iestājoties kā vidutājs konfliktos starp cilvēkiem, sociālām grupām un pat valstīm.

Rozenbergs identificē četras nevardarbīgas komunikācijas sastāvdaļas: novērojumi, jūtas, vajadzības un lūgumi.

Četri soļi savu vajadzību izteikšanai

Pirmais: dalies novērojumos bez vērtēšanas


Padalīties novērojumos – tātad, nosaukt konkrētas sarunas biedra darbības, kuras tevī izraisījušas vienas vai citas jūtas, izvairoties no vērtēšanas un "birku" karināšanas.

Novērojumi, atšķirībā no vērtēšanas, nesatur kritiku.

Kad sarunas biedrs dzird tavos vārdos kritiku, viņš automātiski ieņem aizsargpozīciju: strīdas, attaisnojas, aizvaino savā atbildē. Novērojumi – tā ir vienkārša faktu uzskaitīšana.

Izvairīties no vērtēšanas tajos nav viegli. Kad tu trīs dienas pēc kārtas nevari izgulēties kaimiņu vētraino ballīšu dēļ, gribas viņiem pateikt visu, ko par viņiem domā. Tomēr tādā veidā tu diezin vai atrisināsi problēmu: sapratnes vietā tu saņemsi pretošanos, bet nākamajā naktī atkal izdzirdēsi skaļu mūziku aiz sienas. Tā vietā, lai apspriestu un vērtētu, apraksti konkrētas darbības, kuras tevi novedušas pie šāda vērtējuma. Iedomājies, ka tu veido hroniku.

Novērojumi ar vērtējumu: "Pārstāj trokšņot naktīs!! Tu vispār nedomā par apkārtējiem. Tavas nakts ballītes traucē kaimiņiem gulēt".

Novērojumi bez vērtējuma: "Šķiet, pēdējās trīs dienās tavi viesi paliek pa nakti. Pēc pulksten 23 es dzirdu no tava dzīvokļa skaļus smieklus un mūziku, kas traucē man gulēt. Tādēļ, ka slikti guļu, man ir grūti strādāt".
Foto: Shutterstock

Otrais: izsaki jūtas ar vārdiem


Nākamais solis – izteikt vārdos jūtas saskaņā ar mūsu novērojumiem.

Komunikācijas procesā mēs tā vai citādi apmaināmies jūtām: verbāli vai neverbāli. Tomēr, kad mēs tās demonstrējam ar mīmikas palīdzību, žestiem un intonāciju, sarunas biedrs var nepareizi tās iztulkot: nogurums var tikt uztverts kā vienaldzība, bet nemiers – kā apsēstība.

Kad sarunas biedrs patstāvīgi traktē mūsu jūtas, viņš mūsu vārdiem pievieno personīgās domas: "Es nevēlos šodien satikties" tiek uztverts kā "Man ir svarīgākas lietas", lai gan patiesībā nozīmē "Esmu noguris darbā".

Rodas plaisa starp to, ko mēs esam domājuši, un to, kā tas ir sadzirdēts. Lai palīdzētu citiem cilvēkiem mūs saprast, ir svarīgi izteikt jūtas ar vārdiem.

Problēma ir tā, ka daudzās kultūrās nav pieņemts dalīties pārdzīvojumos. Jūtu izteikšana tiek uztverta kā vājuma pazīme: viņi neprot izrādīt savas jūtas un saņem apkārtējo apsūdzības par bezjūtību.


Mūsu valoda padziļina pārpratumus: cilvēki izmanto vārdu "jūtas", kad runā par domām, priekšstatiem par sevi un svešu uzvedību, bet ne par savu emocionālo stāvokli.

Lūk, var salīdzināt divus piemērus:

  • Kas nav jūtas: "Es jūtu, ka esmu tev vienaldzīgs".
  • Kas ir jūtas: "Kad tu atteicies ar mani satikties, es sajutos vientuļi".

Pirmajā piemērā autors izsaka savu interpretāciju par svešu uzvedību. Otrajā – apraksta jūtas, kuras viņam radušās kā atbilde uz šo uzvedību.
Foto: Shutterstock

Trešais: atzīsti personīgās vajadzības


Vajadzības – tās ir vērtības un vēlmes, kuras formē mūsu jūtas. Citu cilvēku rīcība var kalpot par stimulu mūsu jūtām, bet dažreiz nav to iemesls. Kad ballītes viesi neizrāda interesi par tevi, tu vari sajusties vientuļi, ja tevī ir vajadzība pēc komunikācijas, – vai arī tas var būt atvieglojums, ja vēlies mieru. Vienā un tajā pašā situācijā dažādas vajadzības raisa dažādas jūtas, neatkarīgi no citu cilvēku uzvedības.

Atzīstot savas vajadzības, mēs uzņemamies atbildību par savām jūtām, tā vietā, lai vainotu citus.

Sarunas biedram ir vieglāk izjust pret tevi empātiju un apmierināt tavas vajadzības, kad tu saki: "Es jūtos vientuļi, jo man pietrūkst tuvības", – tā vietā, lai teiktu: "Te ir uzpļaut uz mani!". Citu cilvēku rīcības tiesāšana, kritika un interpretācija ir mūsu pašu sagrozīta izpausme, kas tuvības vietā raisa neizpratni.


Dažreiz cilvēkiem ir sarežģīti vienoties, jo viņi jauc vajadzības un stratēģijas. Vajadzības ir patiesas vēlmes, bet stratēģijas – veids, kā iegūt vēlamo.

Pieņemsim, sievai ir vajadzība pēc vīra uzmanības un tuvības. Tā vietā, lai tieši viņam pateiktu savas vēlmes, viņa lūdz vīram vairāk laika pavadīt mājās. Savukārt vīrs teikto saprot burtiski un sāk strādāt attālināti. Tagad viņš strādā divreiz vairāk, nekā braukājot uz biroju.

Foto: Shutterstock

Ceturtais: noformulē konkrētu lūgumu


Tu esi padalījies ar sarunas biedru savos novērojumos bez vērtēšanas, pastāstījis par jūtām saistībā ar šiem novērojumiem un atzinis savas vajadzības. Atliek vien nosaukt konkrētu lūgumu, kuru izpildot, sarunas biedrs padarīs tavu dzīvi labāku.

Jo skaidrāk mēs liekam saprast, ko gaidām no otra cilvēka, jo vieglāk viņam būs izpildīt tavu vēlēšanos. Kad tu lūdz personiskāku telpu, tu bieži runā par abstraktām lietām, kuru jēga pilnībā nav saprotama. Neskaidri apgalvojumi veicina neskaidrības. Ir svarīgi formulēt savu lūgumu maksimāli konkrēti. Piemēram, šādi: "Šajās brīvdienās es vēlos pabūt vienatnē".

Saprotams lūgums sniedz sarunas biedram precīzu rīcības plānu.

Un pastāv atšķirība starp lūgumu un prasību. Sarunas biedrs pirmo uztver kā otru, kad uzskata, – viņu sodīs par tā nepildīšanu. Šajā gadījumā viņam ir divi veidi, kā reaģēt: pretoties vai pakļauties. Pirmajā gadījumā sarunas biedrs strīdēsies, meklēs attaisnojumus, bet otrajā – negribīgi izdarīs to, kas nepieciešams, paliekot neapmierināts un diezin vai nākotnē gribēs parādīt lojalitāti. Lūgums paredz izvēles brīvību un cieņu pret otra cilvēka atteikumu; prasība – vēlme par jebkuru cenu pārveidot otru cilvēku un viņa uzvedību.

Foto: Shutterstock


Piemērs, kā dzīvē pielietot Rozenberga piedāvāto pieeju: mamma dēlam nopirkusi jaunu datoru ar nosacījumu, ka viņš centīsies uzlabot sekmes skolā. Pusaudzis nav turējis solījumu: mācīšanās vietā viņš stundām ilgi spēlē datorspēles. Sieviete vēlas ar dēlu apspriest viņa uzvedību un atgādināt par vienošanos.

Pieņemsim, ka mātei nepiemīt nevardarbības komunikācijas prasmes:

  • Novērtē: "Atkal spēlē un neko nedari?"
  • Manipulē ar vainas sajūtu: "Tu apsolīji ķerties klāt mācībām, bet tā vietā nodarbojies ar muļķībām. Met mēs taču atteicāmies no brauciena uz ārzemēm, lai nopirktu šo datoru!"
  • Noveļ atbildību par savām jūtām: "Esmu sarūgtināta par tavu uzvedību".
  • Soda: "nekādu spēlīšu, kamēr neizlabosi nesekmīgās atzīmes".


Māte novērtē un kritizē, manipulē ar vainas sajūtu, pārveļ atbildību par savu emocionālo stāvokli un soda. Tāda uzvedība piespiež pusaudzi ieņemt aizsargpozīciju un traucē izrādīt empātiju. Galu galā dēls paliek neapmierināts un sabotēs vecāku lēmumu.

Tagad iedomājies, ka māte pielieto nevardarbības komunikācijas prasmes:

  • Dalās novērojumos: "Pirms tev iegādāties jaunu datoru, mēs vienojāmies, ka tu izlabosi nesekmīgās atzīmes literatūrā. Kopš tā laika ir pagājis pusgads. Tu atzīmes neesi izlabojis".
  • Pastāsta par jūtām: "Es uztraucos un esmu aizvainojusies".
  • Atzīst savas vajadzības: "Uztraucos, jo es vēlos, lai tu iegūtu labu izglītību un atrastu nodarbošanos, kas tev ietu pie sirds. Aizvainojoši, jo tu neizdarīji to, par ko mēs vienojāmies, bet es tomēr vēlētos paļauties uz tevis teikto".
  • Precīzi formulē lūgumu: "Lūdzu, pasaki, kas tev traucē ievērot mūsu vienošanos un kā es tev varu palīdzēt?"


Mammai necenšas ar varu mainīt dēla uzvedību, bet cieņpilni vēršas pie viņa uz līdzvērtīgiem noteikumiem: izklāsta faktus, nevis vērtējumus, atklāti dalās savās jūtās, paskaidro savas trauksmes un aizvainojuma iemeslus, formulē precīzu lūgumu. Pusaudzim ir vienkāršāk sadzirdēt vecāku vajadzības, kad enerģija nav jātērē konfrontācijai. Māte šādas sarunas rezultātā noskaidros, ka dēlu aizrauj dators un eksaktās zinātnes, bet humanitāros mācību priekšmetus viņš nesaprot tik labi. Pusaudzis apsolīs uzlabot atzīmes ar privātskolotāja palīdzību, toties mamma piekritīs viņu nosūtīt uz nometni, kurā padziļināti māca datorprasmes. Tādā veidā viņi nonāks pie lēmuma, kas apmierinās abu vajadzības.

Kontrolsaraksts, kas var palīdzēt pareizi izteikt savas vajadzības

  • Novērojumi. Nosauc konkrētus sarunas biedra vārdus vai darbības, kas tevi ir ietekmējušas. Izvairies no vērtējuma. Iedomājies, ka veido hroniku.
  • Jūtas. Izsaki vārdos savas jūtas, kas attiecas uz šīm darbībām. Nejauc jūtas ar domām un priekšstatus par sevi un apkārtējiem.
  • Vajadzības. Savieno savas jūtas ar vajadzībām: "Es jūtu... jo man vajag...". Nejauc vajadzības ar stratēģijām to apmierināšanai. Nenovel uz citiem cilvēkiem atbildību par savām jūtām.
  • Lūgumi. Konkrēto formulē lūgumu, kuru izpildot, sarunas biedrs tavu dzīvi padarīs labāku. Nepieprasi, cieni otra cilvēka atteikumu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!