‘Mammu, viņa skatās uz tevi ar pēdējo aci.’ Asprātības no bērnu mutes

Mamma gatavo zupu. Virs tās paceļas putas. Dēls (3 gadi) jautā:
– Mammu, ko tu gatavo!?
– Pusdienas.
– Mums pusdienās būs putas?

Piektklasnieks secina:
– Rīkoties slikti ir vieglāk, labi – labāk.

Māsa (sapņainu skatu):
– Tiklīdz varēs lidot, dosimies uz Milānu.
Brālis:
– Tur taču nav jūras!
– Toties ir mode.

– Man nepatīk, kā tu uz mani skaties ar seju!

Meita (5 gadi):
– Mammu, iedod konfekti.
– Nedošu.
– Mammu, nejoko tā.

Lūdzu meitai:
– Lūdzu, netīri rokas savā apģērbā!
– Labi! (atbild meita, pienāk pie manis un ieslauka drēbes manā kleitā)

(sešgadnieks spriež)
– Mammu, ja es pēc horoskopa esmu lauva, kas dzimis aitas gadā, tad, ko – es sevi apēdīšu?

Trīsgadnieks skatās, kā zīdu mazo māsiņu.
– Mammu, viņa skatās uz tevi ar pēdējo aci.

Septiņgadniece jautā:
– Kur ir mamma?
– Jau brauc garām “Bērnu pasaulei”.
– Bet kāpēc garām?

Vilcienā brauc māte ar bērnu. Tuvumā suns, kurš gaudo. Bērns jautā:
– Var to suni “uzgriezt klusāk”?

– Tu esi kā puķe!
– O. Kāda?
– Kaktuss.

Pošamies ārā iešanai. Es tik ātri nevaru savākt mantas. Dēls mudina:
– Nu ejam taču!
– Es jau taisos.
– Ātrāk, citādi visa bērnība jau paiet.

– Tievais kvadrāts (domāts taisnstūris).

(Astoņgadniece veikalā)
– Tēti, nopērc burtu cepumiņus. Liksim no tiem vārdus.
– Kāpēc? Tie ir domāti tiem, kas mācās lasīt. Tu jau tāpat to proti.
– Tad liksim nepieklājīgus vārdus.
– Tu proti pierunāt.