Nav jau variantu netikt galā. Dainas dzīve ar četriem bērniem

Ar Dainu Ozolu satiekamies viņas mājās Liepājā vasaras ikdienas dunā – ātri ar lielo "multivānu" (mašīnu, kurā var salīst visa ģimene) atved vienu meitu no dienas nometnes, kamēr pārējās divas meitas jau ir tādā vecumā, ka var parūpēties uz dažām minūtēm par piecgadnieku Eināru. Pa vidu intervijai atnāk kādi potenciālie pircēji, lai apskatītu tandēmratus – tādus Daina tirgo interneta veikalā.

Kopā ar vīru Gati viņai ir četri bērni: Elizabete (11 gadi), Evelīna (9), Emīlija (augustā paliks 7), Einārs (5), ir arī sunīte Etija, kaķis Pēcis un zivtiņas. Vēl ik darbadienu (kuras viņa ar bērniem pavada bez vīra, jo viņš strādā citā pilsētā) Daina pusotru stundu velta labdarībai, bet brīvdienās visa ģimene izbrauc ekskursijās un noteikti reizi gadā – ārpus Latvijas. Man jau sareiba galva, cik darbīgi!

"Jā, visa diena paiet ar bērniem, es nevarētu strādāt darbu no astoņiem līdz pieciem, jo atvasēm ir pulciņi, nodarbības," teic Daina, gan vēlāk izstāstot, ka tikai formāli ir dzīvē bijusi bērnu kopšanas atvaļinājumos, realitātē vienmēr bijis kāds savs rūpals. Pat ar pirmo bērnu guļot slimnīcā, lai mazo saglabātu, strādājusi ar datoru gultā, jo "zini, ka neviens tavā vietā darbu neizdarīs". Auklīšu ģimenei nav, jo viņu apmaksa veidojas atbilstoši bērnu skaitam, un ar četriem bērniem tas izmaksātu vairāk nekā tūkstoš eiro mēnesī, tā noskaidrojusi mamma.

Dainai svarīgi arī strādāt, kad iespējams, lai būtu cilvēkos, jo tas ir tas, kas viņai palīdz justies labi un pārslēgties.

Interneta veikals ir darbs, kur var darboties brīvajos brīžos: "Parēķināju, ka fizisku veikalu neatmaksātos vērt, jo tad ir jāsedz telpu īre, es būtu piesieta veikalam vai būtu jāalgo pārdevēja." Ideja par tandēmratu tirgošanu radās no pašu pieredzes – pirms deviņiem gadiem, kad pirmoreiz vajadzēja tandēmratus, jo pirmie bērni ir ar 1,8 gadu starpību (tāpat kā pēdējie, pa vidu 2,5 gadu starpība), šādus ratus bija ļoti grūti atrast. "Tā kā pirms tam strādāju transporta jomā ar kravu pārvadājumiem, bija iespēja dabūt preci, un es pēc gada divu bērnu auklēšanas vīram teicu – varbūt pamēģināt tirgot tandēmratus? Tā tas tīri nejauši aizsākās. Tirgojam arī rezerves daļas ratiem un trīsriteņus bērniem invalīdiem un senioriem. Uzņēmumu sauc "Dailukss" – tāds nosaukums, jo sākumā tajā tirgoju pašas gatavotas rotas, bet vēlāk, kad bērni dzima, nevarēju tās gatavot – visiem visu laiku mājās kaut ko vajag..."